64. pants
noteic, ka likumdošanas tiesības pieder Saeimai,

kā arī tautai.

Likumdošanas process ir sevišķa

procesuālā kārtība, atbilstoši kurai Saeima vai pati tauta panāk

to, ka iepriekš sagatavots likumprojekts kļūst par likumu, t. i.,

par normatīvu aktu, kas ieņem noteiktu vietu normatīvo aktu

sistēmā. Likumdošanas procesu var iedalīt šādās stadijās:

likumdošanas iniciatīva, likumprojekta apspriešana, likuma

pieņemšana, likuma publicēšana (sk.: Dišlers K. Latvijas

valsts varas orgāni un viņu funkcijas. Rīga: Tiesu namu aģentūra,

2004, 92. lpp.). Tikai izejot visas stadijas,

likumprojekts kļūst par likumu.

Ar likumdošanas iniciatīvu saprot

priekšlikuma par likuma izdošanu, grozīšanu vai atcelšanu

iesniegšanu Saeimā. Iesniegt šādu priekšlikumu var tikai tie

subjekti, kuriem šādas tiesības piešķir Satversme. Satversmes 65.

pants noteic: "Likumprojektus var iesniegt Saeimai Valsts

prezidents, Ministru kabinets, Saeimas komisijas, ne mazāk kā

pieci deputāti, kā arī šinī Satversmē paredzētos gadījumos un

kārtībā viena desmitā daļa vēlētāju."

Pamatnoteikumi tautas likumdošanas

iniciatīvas īstenošanai ir ietverti Satversmes 78. -

80. pantā. Taču, ņemot vērā Satversmes lakonisko stilu, tā

nenoregulē šo jautājumu pilnīgi. To ir veicis likumdevējs

atsevišķā likumā, proti, likumā "Par tautas nobalsošanu un likumu

ierosināšanu".

Satversmes 78. pantā paredzēto

tiesību īstenošanai ir izstrādāta noteikta kārtība. Jau

Satversmes sapulce drīz pēc Satversmes pieņemšanas - 1922.

gada 30. jūnijā pieņēma likumu "Par tautas nobalsošanu un

likumu ierosināšanu". Proti, tā noteica kārtību, kādā tauta

īsteno savas likumdošanas tiesības. Likuma 11. pantā tika

noteikts, ka ne mazāk kā tūkstotim vēlētāju ir tiesības iesniegt

Centrālajai vēlēšanu komisijai Satversmes 78. pantā

paredzēto izstrādāto likumprojektu. Šo vēlētāju paraksti

jāapliecina pie notāra, valsts vai pašvaldības iestādēm. Tikai

pēc šāda iesnieguma saņemšanas Centrālajai vēlēšanu komisijai

bija pienākums izsludināt ne mazāk kā vienas desmitās daļas

vēlētāju parakstu vākšanu par attiecīgo likumprojektu.

1994. gadā, atjaunojot likumu

"Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu", likumdevējs

izšķīrās par lielāku likumprojekta iniciatoru skaitu -

10 000 vēlētāju, kas apliecinātu pietiekamas sabiedrības

daļas ieinteresētību un nodrošinātu to, ka tautas likumdošanas

ceļā risināms nevis jebkāds, bet tikai tāds jautājums, kurš ir

svarīgs un kura nozīmīgumu atzīst pietiekami liels pilsoņu

skaits. Tas saistīts ar likumprojekta iniciatīvai sekojošo valsts

pienākumu nodrošināt vienas desmitās daļas vēlētāju parakstu

vākšanu, kam nepieciešami ievērojami valsts finanšu līdzekļi

(sk. Saeimas 1994. gada 31. marta sēdes stenogrammu,

http://www.saeima.lv/steno/st_94/st3103.html).

Tādējādi likumdošanas iniciatīva,

kurā piedalās pilsoņu kopums, noris šādos divos posmos:

1) 10 000 vēlētāju iesniedz

Centrālajai vēlēšanu komisijai parakstītu likumprojektu vai

Satversmes grozījumu projektu;

2) pēc tam, "konstatējusi, ka

iesniegto likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu

parakstījuši ne mazāk kā 10 000 balsstiesīgie Latvijas pilsoņi,

Centrālā vēlēšanu komisija paziņo, ka tiek uzsākta parakstu

vākšana šā likuma ierosināšanai" (likuma "Par tautas nobalsošanu

un likumu ierosināšanu 23. pants). Otrā posma organizēšanu

un nodrošināšanu uzņemas valsts.

10. Apstrīdētā norma

noteic kārtību, kādā īstenojamas Satversmes 78. pantā

paredzētās vienas desmitās daļas vēlētāju tiesības ierosināt

likumu. Saskaņā ar to tautas likumdošanas iniciatīvas uzsākšanas

tiesības šajā procedūrā ir 10 000 balsstiesīgiem pilsoņiem.

Apstrīdētā norma ietver vairākas prasības:

1) par pilnīgi izstrādātu

likumprojektu jāparakstās vismaz 10 000 vēlētāju;

2) katra

vēlētāja paraksts jāapliecina pie zvērināta notāra vai

pašvaldības institūcijā, kura veic notariālas funkcijas;

3) parakstam ir noteikts

"derīguma" termiņš - tam jābūt izdarītam ne agrāk kā 12 mēnešus

pirms likumprojekta iesniegšanas Centrālajai vēlēšanu

komisijai.

10.1. Pieteikuma

iesniedzējs apstrīd pienākumu apliecināt parakstu pie notāra,

turklāt to saistot ar nesamērīgo samaksu par šo pakalpojumu.

Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis precizēja prasījuma

robežas, proti: Pieteikuma iesniedzējs apstrīd tikai to, ka

paraksta apliecināšana izdarāma pie notāra vai pašvaldības

institūcijā, kura veic notariālas funkcijas (sk. lietas

materiālu 2.sēj. 15. lapu). Pieteikuma iesniedzējs nav

apstrīdējis nedz valsts nodevas apmēru, nedz notāru atlīdzības

taksi. Tāpēc Satversmes tiesa šīs lietas ietvaros nevērtēs

paraksta apliecināšanas pakalpojuma samaksas apmēru.

10.2. Pieteikuma

iesniedzējs norāda, ka no Satversmes 1. panta izriet pilsoņu

tiesības piedalīties valsts pārvaldīšanā. Ja valsts ir

paredzējusi pilsoņu tiešās līdzdalības iespējas, tad šīs tiesības

nedrīkstot nepamatoti ierobežot. Savukārt prasība apliecināt

parakstu pie notāra, lai varētu piedalīties likuma ierosināšanā,

būtiski ierobežojot personas tiesības uz līdzdalību valsts

pārvaldīšanā, jo ir saistīta ar noteiktu samaksu (ar konkrētiem

izdevumiem).

Papildus tam Pieteikuma

iesniedzējs norāda uz labas pārvaldības principa pārkāpumu, jo

likuma ierosinātāju datu pārbaude notiek atkārtoti - vispirms pie

notāra, pēc tam - Centrālajā vēlēšanu komisijā.

11. Satversmes 1.

pants noteic: "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika." Tas

norāda, ka Latvijā ir tiesiska demokrātiska iekārta, kas atzīst

demokrātiskas un tiesiskas valsts principus.

Satversmes tiesa savos spriedumos

vairākkārt ir norādījusi, ka "demokrātiskas republikas" jēdziens

ietver virkni citu tiesiskas valsts principu: varas dalīšanas un

savstarpējas uzraudzības, likuma virsvadības (publiskās varas

pakļautība likumam), likumības, samērīguma un tiesiskās paļāvības

principus. Vienlaikus uzsvērts, ka minēto principu uzskaitījums

nav izsmeļošs [sk., piemēram, Satversmes tiesas

2000. gada 24. marta sprieduma lietā Nr. 07-07(99)

secinājumu daļas 3. punktu].

Arī tiesību zinātnē norādīts, ka

Satversmes 1. pantā ietvertais jēdziens "demokrātija" ir

t.s. funkcionālais juridiskais jēdziens. Galvenie principi, kas

ir attīstīti no juridiskā jēdziena "demokrātija", attiecas uz

sabiedrības līdzdalību publisko lēmumu pieņemšanā, publiskās

varas dalīšanu un savstarpēju uzraudzību, publiskās varas

pakļautību tiesībām, cilvēka cieņu un cilvēku vienlīdzību,

indivīda subjektīvajām tiesībām pret publisko varu, tiesiskas

valsts principiem, sociālo solidaritāti (sk.: Levits E.

Tiesību normu interpretācija un Satversmes 1. panta

"demokrātijas" jēdziens // Cilvēktiesību žurnāls, 1997,

Nr. 4, 64.lpp.).

Savukārt demokrātijas jēdziena

kodols ir sabiedrības vairākuma gribas īstenošana. Tas cieši

saistīts ar tautas suverenitātes principu. Arī Satversmes 2.

pants noteic, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas

tautai. Suverēnās valsts varas nesējai - tautai - ir jāspēj

ietekmēt lēmumu pieņemšanu valstī. Tautas gribai ir jābūt valsts

varas pamatā, jābūt valsts varas avotam. Demokrātiskā iekārtā

tautas suverenitāte visupirms īstenojama regulārās un brīvās

vēlēšanās (pārstāvnieciskā demokrātija), taču atsevišķas

demokrātiskas iekārtas ir saglabājušas arī tiešās demokrātijas

elementus: tautas nobalsošanu un pilsoņu iniciatīvu (tautas

likumdošanas tiesības).

Latvijas tautas suverēnā griba ir

izteikta Satversmē, tās ievadā noteikts: "Latvijas tauta savā

brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu valsts

Satversmi." Līdz ar to Satversme noteic veidus, kādos tiek

īstenota demokrātiska valsts iekārta Latvijā.

Satversme paredz četrus veidus,

kādos pilsoņi var īstenot savu gribu, proti:

1) tieši vēlot savus

priekšstāvjus valsts likumdošanas orgānā - Saeimā (Satversmes 6.

- 9., 14. pants);

2) pašiem tieši darbojoties

kā likumdevējam, pieņemot likumus vai Satversmes grozījumus

(Satversmes 64., 65., 78. - 80. pants);

3) lemjot par Saeimas

pieņemtajiem likumiem vai Satversmes grozījumiem (Satversmes 72.

-75., 77.,79., 80. pants);

4) lemjot par citiem

Satversmē noteiktiem jautājumiem, kas nodoti tautas nobalsošanai

(Satversmes 48. pants, 68.panta trešā un ceturtā daļa).

Pilsoņu gribas īstenošanas veidiem

Satversmē ir noteiktas divas procedūras: Saeimas vēlēšanas notiek

vēlēšanu procedūras ietvaros, bet pārējie trīs tautas gribas

īstenošanas veidi - tautas nobalsošanas procedūras ietvaros.

Abām šīm procedūrām gan Satversme,

gan attiecīgie likumi izvirza virkni nosacījumu.

12. Satversme tautai

piešķir tiesības piedalīties dažu valsts varas funkciju

īstenošanā. Viena no šādām funkcijām ir leģislatīvā jeb

likumdošanas funkcija. Tautas dabiskais priekšstāvības orgāns,

caur kuru darbojas tieši pati tauta (valsts varas orgāns), ir

pilsoņu kopums. Atsevišķi pilsoņi, kuri veido pilsoņu kopuma

sastāvu, katrs par sevi ņemti, nav tautas orgāni, bet tikai

tautas dabiskā orgāna sastāvdaļa (sk.: Dišlers K. Ievads

Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A. Gulbis, 1930,

98. lpp.).

Pilsoņu kopuma tiesībām piemīt

atšķirīga funkcija no tās, kāda ir indivīda pamattiesībām.

Pirmo tiesību mērķis ir nodrošināt tiešu tautas demokrātisku

dalību likumdošanas procesā, bet otro mērķis - aizsargāt

individuālās brīvības no valsts iejaukšanās, kā arī garantēt

noteiktus materiālus vai nemateriālus labumus. Proti,

likumdošanas (likumu ierosināšanas) tiesības ir instruments, kas

dots indivīdu kopumam, lai tam ļautu ietekmēt valsts dzīvi,

savukārt cilvēktiesības ir tiesiskās aizsardzības līdzeklis, kas

garantē indivīda brīvības (salīdz. sk. Eiropas Cilvēktiesību

tiesas tiesneša Egila Levita atsevišķo domu Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 2004. gada 17.jūnija spriedumā lietā "Tatjana

Ždanoka pret Latviju" 13. un 14. punktu // Latvijas

Vēstnesis, 15.07.2004., Nr. 111).

Tādējādi

pilsoņu kopuma tiesības piedalīties likumdošanas procesā

uzskatāmas par tādām tiesībām, kuras pieder pie konstitucionālās

iekārtas institucionālās jomas (Satversmes 78. -