80. pants
).

13. Saskaņā ar likuma

"Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" 22. pantu

noteiktam vēlētāju skaitam (10 000) ir tiesības

iesniegt Centrālajai vēlēšanu komisijai pilnīgi izstrādātu

likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu. Vienlaikus

valsts ir uzlikusi katram pilsonim pienākumu apliecināt

pie notāra (bāriņtiesā) savu parakstu par šāda likuma

ierosināšanu.

Apstrīdētā norma izvirza

priekšnoteikumu Satversmē noteiktajām pilsoņu kopuma tiesībām

piedalīties likumdošanas iniciatīvas pirmajā posmā. Šis

priekšnoteikums ir katra pilsoņa pienākums, parakstoties par

konkrēto likumprojektu, apliecināt savu parakstu pie zvērināta

notāra vai pašvaldības institūcijā, kura veic notariālas

darbības. Savukārt, lai izpildītu šo priekšnoteikumu, personai

par paraksta apliecināšanu pie notāra jāmaksā arī valsts nodeva

un amata atlīdzība.

Līdz ar to apstrīdētā norma

noteic tautas likumdošanas iniciatīvas īstenošanas

kārtību.

Lai noskaidrotu, vai apstrīdētā

norma atbilst Satversmes 1. pantam, ir jāizvērtē pilsoņu

kopuma likumdošanas tiesību īstenošanai noteiktā procedūra, kas

uzliek noteiktu pienākumu atsevišķai pilsoņu kopumā ietilpstošai

personai, proti, jānoskaidro, vai tas, ka likuma ierosinātāju

paraksti apliecināmi pie notāra vai pašvaldības institūcijā, kas

veic notariālas darbības, atbilst demokrātiskas valsts iekārtas

prasībām.

Ievērojot prasījuma robežas,

minētās lietas ietvaros noskaidrojams: vai apstrīdētajā normā

noteiktā kārtība ir nepieciešama un attaisnojama demokrātiskā

valstī.

14. Likumdevēja

noteiktā tautas likumdošanas iniciatīvas īstenošanas kārtība

demokrātiskā un tiesiskā valstī ir nepieciešama, ja tā noteikta

sabiedrībai nozīmīgu interešu aizsardzībai.

Tādējādi noskaidrojams šīs

kārtības leģitīmais mērķis.

Var piekrist gan Saeimas, gan

Tieslietu ministrijas viedoklim, ka apstrīdētā norma ir vērsta uz

to, lai likumu ierosināšanas stadijas pirmajā posmā nodrošinātu

personas gribas izteikuma īstumu un derīgumu. Proti, tā ir vērsta

uz to, lai samazinātu iespēju ar viltotiem parakstiem vai citādā

prettiesiskā veidā ietekmēt tautas likumdošanas procesu un

tādējādi aizsargātu demokrātisku valsts iekārtu.

Līdz ar to

apstrīdētajā normā noteiktā kārtība, kas ietver vēlētāju tiesību

ierobežojumus, ir nepieciešama demokrātiskā valstī.

15. Lai izvērtētu, vai

apstrīdētajā normā noteiktā kārtība ir attaisnojama demokrātiskā

valstī, jānoskaidro, vai tā ir samērīga, proti, vai likumdevēja

izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai,

vai nepastāv citi saudzējošāki līdzekļi leģitīmā mērķa

sasniegšanai un vai ievērots pietiekams līdzsvars starp

sabiedrības interesēm un likuma ierosinātāju tiesībām.

15.1. Apstrīdētā norma

paredz, ka:

1) ikviena vēlētāja parakstam

jābūt apliecinātam;

2) apliecināšana jāveic

noteiktā kārtībā - pie zvērināta notāra vai pašvaldības

institūcijā, kura veic notariālas darbības.

Tātad valsts leģitīmā mērķa

sasniegšanai ir izvēlējusies šādus līdzekļus. Tāpēc jāpārbauda,

vai šie līdzekļi patiešām ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai, un vai tie nodrošina vēlētājiem viņu tiesību

vienlīdzīgu īstenošanu.

Latvijā likumdevējs ir noteicis,

ka paraksta īstuma publiskas apliecināšanas funkciju veic

zvērināti notāri vai bāriņtiesas (Notariāta likuma 65. panta

2. punkts, Bāriņtiesu likuma 2. panta otrā daļa).

Saskaņā ar Notariāta likuma 2. un

3. pantu "zvērināti notāri ir tiesu sistēmai piederīgas

personas, kuras pastāv pie apgabaltiesām un pilda viņiem likumā

noteiktos pienākumus. [..] Amata darbībā zvērināti notāri

pielīdzināti valsts amatpersonām". Zvērināts notārs kā tiesu

sistēmai piederīga persona apliecina privātu gribu publiski,

proti, veic tās publisku apliecināšanu. Saskaņā ar Bāriņtiesu

likuma 2. panta otro daļu pagastos un tajās pilsētās, kurās

nav zvērināta notāra, kā arī novados, izņemot administratīvā

centra pilsētu, ja tajā ir zvērināts notārs, bāriņtiesa izdara

apliecinājumus, tostarp arī apliecina paraksta īstumu. Bāriņtiesu

likuma 61. panta otrā daļa noteic, ka bāriņtiesas

apliecinājums juridiskā spēka ziņā pielīdzināms notariālajam

apliecinājumam.

Tātad paraksta apliecināšanu

likumdevējs ir nodevis speciālām amatpersonām vai iestādēm, kas

izveidotas šīs funkcijas veikšanai. Likumdevējs ir arī noteicis,

ka par šīs funkcijas veikšanu jāmaksā gan valsts nodeva, gan

amata atlīdzība. Valsts nodevas apmēru un samaksu par notāra

darbu, pamatojoties uz Notariāta likumā ietverto deleģējumu,

nosaka Ministru kabinets. Savukārt bāriņtiesas likumā noteikts

par bāriņtiesas veiktajām darbībām (parakstu apliecinājumiem)

maksājamās valsts nodevas apmērs.

Tomēr Notariāta likuma

75. panta ceturtā daļa noteic: "Veicot personas datu

pārbaudi Iedzīvotāju reģistrā un Nederīgo dokumentu reģistrā

likuma "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu"

paredzētajā paraksta apliecināšanas gadījumā, notārs ir atbrīvots

no samaksas par informācijas saņemšanu un šajā gadījumā neprasa

no personas atlīdzību par datu pārbaudi." Papildus tam Notariāta

likuma 165. panta otrā daļa paredz: "Nosakot taksi likuma

"Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" paredzētajā

paraksta apliecināšanas gadījumā, tās apmērs nedrīkst ierobežot

parakstīšanās tiesības pēc būtības." Tādējādi likumdevējs ir

norādījis Ministru kabinetam, kādā veidā nosakāma zvērinātu

notāru atlīdzības takse likuma "Par tautas nobalsošanu un likumu

ierosināšanu" paredzētajā paraksta apliecināšanas gadījumā.

Šobrīd atlīdzība par šādu pakalpojumu ir vidēji 2 lati. Turklāt

Notariāta likuma 67. un 166. pants noteic, ka personu var

atbrīvot gan no valsts nodevas, gan no amata atlīdzības

maksāšanas.

Ņemot vērā to, ka paraksta

apliecināšanu veic speciālas šīs funkcijas veikšanai izveidotas

iestādes (amatpersonas) un valsts ir noteikusi, ka samaksa par

šīs funkciju veikšanu nedrīkst ierobežot vēlētāju parakstīšanās

tiesības pēc būtības, likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir

piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai un nodrošina tiesību

vienlīdzīgu īstenošanu.

15.2. Pieteikuma

iesniedzējs uzskata, ka pastāv vairāki saudzējošāki līdzekļi, kas

pilsoņiem atvieglotu likumu ierosināšanas tiesību īstenošanu,

proti, parakstu apliecināšanu varētu uzticēt citām iestādēm vai

amatpersonām, piemēram, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei

vai arī pašvaldību iestādēm vai amatpersonām. Šādu iestāžu

(amatpersonu) skaits būtu lielāks, un līdz ar to tās būtu vieglāk

pieejamas nekā notāri. Turklāt par paraksta apliecināšanu

iestādēs, kas neveic notariālas darbības, nevajadzētu maksāt nedz

valsts nodevu, nedz amata atlīdzību. Pieteikuma iesniedzējs

citastarp pieļauj, ka paraksta apliecināšanu varētu vispār

neveikt, bet, ja parakstu apliecināšana tomēr paliktu zvērinātu

notāru ziņā, tad vēlētāji būtu atbrīvojami no maksāšanas par

apliecināšanas pakalpojumu.

Tā kā saudzējošāki līdzekļi ir

iespējami, jāizvērtē, vai ar tiem leģitīmo mērķi varētu sasniegt

tikpat efektīvi. Proti, vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var

sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa savā praksē ir uzsvērusi,

ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkāds cits, bet tikai tāds

līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā

kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

sprieduma lietā Nr.2004-18-0106 19. punktu).

Paraksta apliecināšana neatkarīgi

no tā, kas to veic, nodrošina to, ka persona patiešām pati ir

parakstījusies un tādā veidā izteikusi savu gribu, un līdz ar to

ievērojami paaugstina šā paraksta ticamību. Atceļot

apliecināšanas pienākumu, tiktu samazināta savākto parakstu

ticamība un varētu pieaugt parakstu viltošanas iespējas. Turklāt

pirmajā parakstu vākšanas posmā savākto parakstu ticamības

nozīmīgumu apliecina arī likumā pieļautā iespēja, ka tādā

gadījumā, ja šajā posmā ir savākti vienas desmitās daļas vēlētāju

paraksti, otrais posms Centrālajai vēlēšanu komisijai nemaz nav

jārīko.

Bez tam Centrālā vēlēšanu

komisija, veicot pārbaudi saskaņā ar likuma "Par tautas

nobalsošanu un likumu ierosināšanu" 23. panta pirmo daļu,

nevar konstatēt, vai sarakstā norādītā persona patiešām pati

pašrocīgi ir parakstījusies. Var piekrist Saeimas viedoklim, ka

apstrīdētās normas atcelšana aizskartu to personu tiesības, kuras

parakstījušās par likuma ierosināšanu, bet iespējamo parakstu

viltojumu dēļ turpmāk nevar īstenot savas tiesības, jo

iesniegtais ierosinājums atzīts par nederīgu. Arī Pieteikuma

iesniedzējs tiesas sēdē precizēja, ka neapstrīd paraksta

apliecināšanas nepieciešamību (sk. lietas materiālu

2. sēj. 15. lapu).

Tādējādi šīs lietas ietvaros

nepastāv strīds par parakstu apliecināšanas nepieciešamību, bet

gan par to, kas šo funkciju veic un vai par tās veikšanu ir

jāmaksā.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

parakstus apliecināt varētu citas valsts vai pašvaldību iestādes.

Tāpēc jānoskaidro, vai tās ir piemērotas šīs funkcijas veikšanai,

vai tās veikšanai nav nepieciešami papildu līdzekļi, vai šādu

pakalpojumu var nodrošināt bez maksas un vai attiecīgās

amatpersonas būs pietiekami kompetentas šīs funkcijas

veikšanai.

Var piekrist Saeimas un Tieslietu

ministrijas viedoklim, ka valsts vai pašvaldības iestādes

funkcijas parasti nav saistītas ar privātas gribas publisku

apliecināšanu. Tāpēc šādas funkcijas uzdošana citām valsts vai

pašvaldību institūcijām, kuru ikdienas pienākumos neietilpst

parakstu īstuma publiska apliecināšana, nenodrošinātu sniegtā

pakalpojuma kvalitāti un neatbilstu valsts pārvaldes

efektivitātes principam. Arī Centrālās vēlēšanu komisijas

pārstāve tiesas sēdē norādīja ka vēlēšanu komisiju locekļi, kuri

vāc parakstus likuma ierosināšanas otrajā posmā, tiek speciāli

apmācīti šīs funkcijas izpildei.

Paraksta apliecināšana citās

valsts vai pašvaldību iestādēs atbilstoši "Likuma par budžetu un

finanšu vadību" 5. panta devītajai daļai netiktu uzskatīta

par iestādes pamatfunkciju un, iespējams, tiktu noteikta par

maksas pakalpojumu.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

paraksta apliecināšanas izmaksas varētu segt no valsts budžeta.

Satversmes tiesa atzīst, ka tautas ierosinātie likumprojekti

(īpaši Satversmes grozījumu projekti) var būt vispārsvarīgi un

var tikt gatavoti visas sabiedrības interesēs, taču nav

izslēdzama arī šauru interešu grupu iniciatīva. Ja šāda

iniciatīva nerastu atbalstu plašākā sabiedrībā un netiktu

savāktas vienas desmitās daļas vēlētāju balsis, tiktu nodarīti

zaudējumi arī valsts budžetam, jo parakstu vākšanas otro posmu

organizē un finansē valsts. Var piekrist Saeimas viedoklim, ka no

sabiedrības interešu viedokļa nav lietderīgi jau sākotnēji no

valsts budžeta līdzekļiem finansēt jebkura likumprojekta

ierosināšanu.

Lai tautas likumdošanas iniciatīvu

padarītu pieejamāku, apsverams būtu jautājums par paraksta

apliecināšanas izdevumu atlīdzināšanu no valsts budžeta tajos

gadījumos, kad attiecīgais likumprojekts tiktu pieņemts. Tomēr

arī šāds risinājums neizslēgtu prasību pēc paraksta

apliecināšanas attiecīgajā iestādē un atlīdzības par to. Taču

attiecīgas kārtības noteikšana ir tikai likumdevēja

kompetencē.

Ja likumā ir paredzēta pilsoņu

parakstu apliecināšana, kvalitatīvi to var nodrošināt tās

iestādes, kas ir izveidotas un sagatavotas tieši šādas funkcijas

veikšanai valsts vārdā. Šobrīd to veic notāri un bāriņtiesas.

Tādējādi valsts

izraudzītie līdzekļi šobrīd ir efektīvākie līdzekļi leģitīmā

mērķa sasniegšanai, jo ar citiem līdzekļiem leģitīmo mērķi nevar

sasniegt tādā pašā kvalitātē.

15.3. Lai nodrošinātu

vienas desmitās daļas vēlētāju parakstu vākšanas procesu, parasti

nepieciešami ievērojami valsts budžeta līdzekļi. Tieši šā

iemesla dēļ likumdevējs ir noteicis likuma ierosinātāju -

balsstiesīgu Latvijas pilsoņu parakstu minimālo skaitu - 10 000.

Tikai pēc tā sasniegšanas iesaistās valsts, atvēlot parakstu

vākšanai valsts resursus (darbiniekus un finanses). Lai šāda

parakstu vākšana būtu attaisnota, valsts tai izvirza striktus

nosacījumus. Tātad šī procedūra, no vienas puses, nodrošina to,

ka tautas likumdošanas iniciatīvas veidā tiek virzīti nozīmīgi,

būtiskas iedzīvotāju daļas interesēs izstrādāti likumprojekti vai

Satversmes grozījumu projekti. No otras puses, tā apliecina, ka

likumprojektam ir pietiekams atbalsts sabiedrībā (vismaz

10 000 vēlētāju) un tas skar noteiktas vēlētāju daļas

intereses, tāpēc valsts organizē turpmāko parakstu vākšanu, lai

nodrošinātu tautas tiesības piedalīties likumdošanas procesā. Tā

kā pie notāra apliecinātam parakstam ir augsta ticamības pakāpe,

pirms otrā parakstu vākšanas posma uzsākšanas valstij atliek

tikai pārbaudīt, vai ir nepieciešamais kvorums.

Tādā veidā ir ievērots pietiekams

līdzsvars starp sabiedrības interesēm un likuma ierosinātāju

tiesībām.

Tādējādi

apstrīdētajā normā noteiktā kārtība ir attaisnojama demokrātiskā

valstī.

16. Pieteikuma

iesniedzējs pauž viedokli, ka apstrīdētā norma neatbilst arī

labas pārvaldības principam, jo Satversmes 78. pantā paredzēto

tiesību īstenošanai noteiktā kārtība neuzlabo sabiedrībai sniegto

pakalpojumu kvalitāti. Valsts uzdevums esot vienkāršot un uzlabot

procedūras privātpersonu labā, bet tā divreiz veicot personas

datu pārbaudi - pirmo reizi to darot notārs (bāriņtiesa), bet

otro - Centrālā vēlēšanu komisija.

Satversmes tiesa savos spriedumos

vairākkārt ir atsaukusies uz labas pārvaldības principu,

citastarp norādot, ka šis princips izriet no Satversmes

1. panta (sk. Satversmes tiesas 2003. gada

25. marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01 secinājumu

daļas 6.punktu) un valstij ir pienākums vienkāršot un uzlabot

pārvaldes kārtību, organizēt to pēc iespējas efektīvi

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 6.aprīļa sprieduma

lietā Nr. 2004-21-01 6.punktu), garantēt taisnīgas

procedūras īstenošanu saprātīgā laikā un citus noteikumus, kuru

mērķis ir panākt, lai valsts pārvalde ievērotu cilvēktiesības

(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 25. marta

sprieduma lietā Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas

6.punktu). Taču visos minētajos spriedumos labas pārvaldības

princips ir saistīts ar valsts pārvaldi - gan valsts pārvaldes

attiecībām ar privātpersonām, gan arī valsts pārvaldes iekšējām

attiecībām un organizāciju.

Tas, ka labas pārvaldības princips

ir saistīts ar valsts pārvaldi, atspoguļots arī Eiropas Padomes

Ministru komitejas rekomendācijā Nr.(2007)7 par labu pārvaldību

[Recommendation CM/Rec(2007)7 of the Committee of Ministers to

Member states on good administration], kuras pielikumā

iekļauts Labas pārvaldības kodekss. Labas pārvaldības kodeksa

1. pantā skaidrots, ka tas attiecas uz attiecībām starp

valsts pārvaldi un privātpersonu.

Tādējādi no

Satversmes 1. panta izrietošais labas pārvaldības princips

attiecas galvenokārt uz valsts pārvaldes jomu.

17. Labas pārvaldības

princips visupirms nozīmē cilvēka tiesību ievērošanu izpildvaras

- valsts pārvaldes - darbībā, tomēr arī likumdevējam - Saeimai -

savā darbībā ir pienākums ievērot šo principu.

Likumdevēja pienākumi saistībā ar

šo principu ir nodrošināt to, lai likumos ietvertais valsts

pārvaldes regulējums atbilstu labas pārvaldības principam.

Parakstu apliecināšana un pārbaude ir darbības, kas tiek veiktas,

organizējot tautas nobalsošanu. Tās notiek valsts pārvaldes jomā,

un tāpēc to regulējumam jāatbilst labas pārvaldības principam,

kas nozīmē arī to, ka valstij ir pienākums vienkāršot un uzlabot

procedūras, kā arī padarīt tās pēc iespējas efektīvākas.

Procedūru vienkāršošana un efektivizēšana citastarp ietver arī

nepamatotas funkciju dublēšanās novēršanu.

Ņemot vērā šā sprieduma 15. punktā

secināto, proti, to, ka apstrīdētajā normā noteiktā kārtība ir

attaisnojama demokrātiskā valstī, ievērojot prasījuma robežas, ir

jānoskaidro, vai parakstu vākšanas procedūras ietvaros nenotiek

funkciju dublēšanās.

Kā jau tika norādīts, likuma

ierosināšanas stadijā ir divi posmi (sk. šā sprieduma

9.punktu). Likumu ierosināšanas pirmajā posmā notārs

(bāriņtiesa) nodrošina to, ka par likuma ierosināšanu patiešām

pašrocīgi parakstās konkrētā persona notāra vai bāriņtiesas

amatpersonas klātbūtnē. Notārs kā tiesu sistēmai piederīga

persona veic šīs privātās gribas publisku apliecināšanu. Paraksta

apliecināšana pie notāra arī ietver divus posmus: personas

identifikāciju (proti, valsts amatpersona, t.i., notārs

identificē personu pēc uzrādītā dokumenta, kā arī ieskatoties

publiskajos reģistros) un paraksta apliecināšanu (proti, notārs

apliecina, ka persona viņa klātbūtnē pati ir parakstījusies).

Savukārt Centrālā vēlēšanu

komisija pēc visu parakstu lapu saņemšanas noskaidro (arī

ieskatoties Iedzīvotāju reģistrā) vienīgi to, vai konkrētā

persona vispār ir tiesīga parakstīties (atbilst vēlētāja

statusam), kā arī to, vai persona nav parakstījusies pie

vairākiem notāriem un vairākās bāriņtiesās. Centrālā vēlēšanu

komisija nevar pārliecināties par to, vai norādītā persona

patiešām pati pašrocīgi ir parakstījusies.

Līdz ar to notārs šajā procesā

veic paraksta apliecināšanas funkciju, bet Centrālā vēlēšanu

komisija - pavisam citu funkciju - tā pārbauda, vai ir savākts

nepieciešamais parakstu skaits (10 000) un vai šie paraksti

ir derīgi (vai daži vēlētāji nav parakstījušies vairākkārt).

Tāpēc nav pamatots viedoklis, ka parakstu vākšanas procedūras

ietvaros notiek vienas un tās pašas, tikai dažādu valsts

iestāžu vai amatpersonas veiktas funkcijas dublēšanās.

Tādējādi

apstrīdētā norma nav pretrunā arī ar labas pārvaldības

principu.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt likuma

"Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" 22. panta

otro teikumu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

1. pantam.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums ir pasludināts Rīgā

2009. gada 19. maijā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris