2. pants

Konstitucionālās sūdzības

iesniedzēja Ieva Azanda (turpmāk - iesniedzēja) lūdz izvērtēt

likuma "Par tiesu varu" 75. panta (1998. gada 15. oktobra

redakcijā) vārdu "vai tiesas piesēdētājam" (turpmāk - apstrīdētā

tiesību norma) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk

- Satversme) 84. un 92. pantam.

Iesniedzēja norāda uz

šādiem lietas faktiskajiem apstākļiem. Kopš 2003. gada jūnija

Madonas rajona tiesas lietvedībā pie tiesneša pienākumu

izpildītājas Guntas Rezgoriņas atrodoties iesniedzējas iesniegtā

prasība. 2003. gada 7. jūlijā minētajā lietā ir iesniegts

pieteikums, kurā lūgts nodrošināt iesniegto prasību. 2003. gada

8. jūlijā tiesneša pienākumu izpildītāja G. Rezgoriņa pieņēmusi

lēmumu, atsakot piemērot prasības nodrošinājumu. Par 2003. gada

8. jūlija tiesas lēmumu iesniedzēja iesniegusi blakus sūdzību.

Tajā ir lūgts atcelt minēto tiesas lēmumu, kā arī norādīts uz

apstākli, ka tiesa lēmumu pieņēmusi nelikumīgā sastāvā, proti,

pārkāpjot Civilprocesa likuma 16. panta noteikumus. Vidzemes

apgabaltiesa ar 2003. gada 2. decembra lēmumu atcēla Madonas

rajona tiesas 2003. gada 8. jūlija lēmumu, vienlaikus apmierinot

iesniedzējas lūgumu par prasības nodrošināšanu. Blakus sūdzībā

ietverto argumentu par tiesneša pienākumu izpildītājas G.

Rezgoriņa iecelšanas (apstiprināšanas) kārtību Vidzemes

apgabaltiesa pēc būtības nav vērtējusi.

Iesniedzēja secina, ka apstrīdētā

tiesību norma, ļaujot Saeimas neapstiprinātai personai spriest

tiesu, nonākot pretrunā ar Satversmes 84. pantu, kas paredz, ka

tiesnešus apstiprina Saeima. No šā Satversmes panta izrietot

princips, ka tikai Saeimas iecelta persona ir tiesīga ieņemt

tiesneša amatu. Tieslietu ministram nevarot piešķirt tiesības

iecelt par tiesnesi personu, kura nav apstiprināta Saeimā.

Apstrīdētā tiesību norma nonākot

pretrunā arī ar Satversmes 92. pantu, kas paredz, ka ikviens var

aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.

No panta izrietot prasība, ka tiesnesim jāatbilst noteiktiem

likumdevēja izvirzītiem kritērijiem - viņam nepieciešama zināma

pieredze un laba reputācija, kā arī jābūt sasniegušam noteiktu

vecumu. Turklāt parlamenta lēmums, ar kuru tiesnesis tiek

apstiprināts, nodrošinot viņa neatkarību un objektivitāti. Tas

apstāklis, ka tiesu spriež persona, kuru likumdevējs nav

apstiprinājis un kura iecelta amatā uz samērā īsu laiku - diviem

gadiem, esot pamatots iemesls, lai apšaubītu šīs personas spēju

spriest taisnīgu tiesu.