25. pants

Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir

neatkarīga demokrātiska republika. No šajā pantā ietvertā

demokrātiskās republikas jēdziena izriet valsts pienākums savā

darbībā ievērot virkni tiesiskas valsts pamatprincipu, arī

tiesiskās paļāvības principu [sk., piemēram, Satversmes tiesas

1998. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu

daļu un 2000. gada 24. marta sprieduma lietā Nr. 04-07(99)

secinājumu daļas 3. punktu].

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka atbilstoši tiesiskās

paļāvības principam valsts iestādēm savā darbībā jābūt

konsekventām attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem un

jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties saskaņā

ar konkrētu tiesību normu. Savukārt indivīds atbilstoši šim

principam var paļauties uz likumīgi izdotas tiesību normas

pastāvību un nemainīgumu (tiesisko stabilitāti). Viņš droši var

plānot savu nākotni saistībā ar tiesībām, ko šī norma piešķīrusi

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta

sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu un

2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21.

punktu).

Tomēr tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts iespēju

grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu. Pretēja pieeja novestu pie

valsts nespējas reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem. Taču,

arī grozot tiesisko regulējumu, likumdevējam ir jāņem vērā tā

rīcības brīvības robežas.

Satversmes tiesa 2010. gada 18. janvāra spriedumā konstatēja,

ka likumdevējs, nosakot tiesnešu darba samaksu, bauda zināmu

rīcības brīvību, tomēr tam šajā jomā ir stingri ierobežojumi

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2009-11-01 20. punktu). Ņemot vērā varas dalīšanas

principu un tiesu neatkarības principu, kā arī to, ka viena no

tiesas un tiesnešu neatkarības sastāvdaļām ir algas stabilitāte,

likumdevēja rīcības brīvība, lemjot par tiesnešu algu, ir citāda

nekā rīcības brīvība, lemjot par ierobežojumiem citās publiskajās

jomās (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma

lietā Nr. 2009-11-01 11.4. punktu).

Izvērtējot kādas tiesību normas atbilstību tiesību principiem,

kas izriet no Satversmes 1. pantā noteiktajām konstitucionālajām

pamatvērtībām, jāņem vērā tas, ka šo principu izpausme dažādās

tiesību jomās var atšķirties. Arī apstrīdēto normu raksturs,

saikne ar citām Satversmes normām un vieta tiesību sistēmā

neizbēgami ietekmē Satversmes tiesas īstenoto kontroli. Proti,

likumdevēja rīcības brīvība konkrēta jautājuma regulēšanā var būt

plašāka vai šaurāka, un Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai Saeimas

izmantotās rīcības brīvības apjoms atbilst Satversmē noteiktajam

(sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā

Nr. 2006-04-01 15.2. un 15.3. punktu). Tādējādi šajā lietā

apstrīdēto normu atbilstība tiesiskās paļāvības principam jāvērtē

kopsakarā ar Satversmes 83. pantu un no tā izrietošo prasību pēc

tiesnešu finansiālās drošības, kuru garantē stabila atlīdzības

sistēma (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 11.3. punktu).

Lai izvērtētu, vai tiesību akts, kas noteicis atkāpšanos no

personai piešķirtām tiesībām, atbilst tiesiskās paļāvības

principam, jānoskaidro:

1) vai personai ir radusies tiesiskā paļāvība uz konkrētu

tiesību saglabāšanu vai īstenošanu un

2) vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp personas

tiesiskās paļāvības aizsardzību un sabiedrības interešu

nodrošināšanu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra

sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 23. punktu).