29. pants

Satversmes 83. pants nosaka: "Tiesneši ir

neatkarīgi un vienīgi likumam padoti." Šajā konstitucionālajā

normā noteiktā tiesnešu un tiesas neatkarība ir viens no

demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatprincipiem.

Satversmes tiesa 2010. gada 18. janvāra spriedumā atzina, ka

tiesnešu neatkarība ir cieši saistīta ar varas dalīšanas principa

īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 7.3. punktu). Tātad

likumdevēja rīcību tiesnešu darba samaksas noteikšanā citastarp

regulē varas dalīšanas princips. Lai noskaidrotu, vai

likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, ir ievērojis valsts

varas dalīšanas principā ietverto varas atzaru neatkarību,

Satversmes tiesai jāizvērtē apstrīdēto normu pieņemšanas

kārtība.

29.1. Gan anotācijā likumprojektam, ar kuru tiesnešu

atalgojums tika noteikts 85 procentu apmērā, gan anotācijā

likumprojektam, ar kuru tas tika samazināts līdz 73 procentiem,

ir norādīts, ka nav notikušas konsultācijas ar tiesu varu.

Turklāt nav sniegts arī pamatojums, kāpēc tās nav notikušas.

Tieslietu ministrija apgalvo pretējo. Proti, tieslietu ministrs

esot piedalījies gadskārtējā Tiesnešu konferencē, esot rīkotas

tikšanās ar tiesu priekšsēdētājiem, sniegtas atbildes uz tiesnešu

vēstulēm (sk. lietas materiālu 2. sēj. 167.-211.

lpp.).

Satversmes tiesa 2010. gada 18. janvāra spriedumā norādīja, ka

likumdevējam, pirms tas pieņem lēmumus par tiesu darbību - gan

budžeta, gan citos ar tiesas funkciju izpildi saistītos

jautājumos, ir jādod iespēja tiesu varai vai neatkarīgai

institūcijai, kas pārstāv tiesu varu, ja tāda institūcija ir

izveidota, izteikt savu viedokli par jautājumiem, kas ietekmē

tiesu darbību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 8.1. un 11.5. punktu).

Prasība, ka tieši likumdevēja pienākums ir dot tiesu varai

iespēju izteikt savu viedokli par jautājumiem, kuri ietekmē tiesu

darbību, bet kuru izlemšana ir likumdevēja kompetencē, neliedz

izpildvarai komunicēt ar tiesu varu pārstāvošu institūciju vai ar

pašu tiesu varu tai būtiskos jautājumos. Tomēr šādas izpildvaras

un tiesu varas attiecības neaizstāj paša likumdevēja īstenotu

komunikāciju.

Turklāt Satversmes tiesa jau 2010. gada 18. janvāra spriedumā

norādīja: tiesu varas viedokļa uzklausīšana varas dalīšanas

kontekstā nozīmē, ka gadījumā, kad šis viedoklis netiek ņemts

vērā vai tiek ņemts vērā daļēji, likumdevējam ir pienākums

nodrošināt savai rīcībai pamatojumu tādā apjomā, lai tiesai, ja

tai būtu jāizvērtē likumdevēja rīcības (pieņemtā lēmuma)

atbilstība Satversmei, šis pamatojums sniegtu visu samērīguma

pārbaudei nepieciešamo informāciju (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 11.5.

punktu).

Vienlaikus jānorāda, ka atsevišķu tiesu varas pārstāvju

iesaistīšana tiesnešu atalgojuma jautājumu risināšanā var

ietekmēt sabiedrības uzticēšanos tiesu neatkarībai un

objektivitātei. Diskutējot par budžeta jautājumiem, tiesu vara,

neapšaubāmi, atrodas vājākās pozīcijās nekā pārējie varas atzari.

Līdz ar to tiešas sarunas starp likumdevēju un atsevišķiem tiesu

varas pārstāvjiem par šiem jautājumiem nav piemērotākais varas

atzaru savstarpējas komunikācijas veids, jo šādās sarunās

likumdevējam ir iespēja kaut vai šķietami ietekmēt tiesu varu un

tās pieņemtos nolēmumus, bet pat šāda šķietama iespējamība nav

pieļaujama [sk. Kanādas Augstākās tiesas 1997. gada 18.

septembra spriedumu lietā Reference re Remuneration of Judges of

the Provincial Court of Prince Edward Island, (1997) 3 S.C.R.

3].

29.2. Gan Saeima atbildes rakstā, gan Tieslietu

ministrijas pārstāvji tiesas sēdē, atsaucoties uz Satversmes

tiesas 2005. gada 13. maija spriedumu lietā Nr. 2004-18-0106,

norādīja, ka tiesu varas viedokļa uzklausīšana pielīdzināma

konsultācijām ar ikvienu personu vai sabiedrības grupu un

tādējādi tiekot līdzsvarotas dažādu sabiedrības locekļu

pretrunīgās intereses. Satversmes tiesa minētajā spriedumā

norādīja, ka taisnīguma princips prasa panākt iespējami

taisnīgāku līdzsvaru starp dažādu sabiedrības locekļu

pretrunīgajām interesēm. Viens no šā principa īstenošanas ceļiem

ir nodrošināt to, ka tiek ievērotas personas tiesības piedalīties

dažādu lēmumu pieņemšanā un politiskās gribas veidošanā.

Satversmes tiesa, nevērtējot politikas efektivitāti, vienlaikus

norādīja, ka apstrīdēto normu nevarētu atzīt par atbilstošu

Satversmes 1. pantam, ja tās izstrādāšanas un pieņemšanas process

neatbilstu demokrātiskas republikas principiem (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 7.

punktu).

Tiesu varas viedokļa uzklausīšana tās funkcionēšanai būtisku

jautājumu risināšanā ir likumdevēja pienākums, kas izriet no

varas dalīšanas principa. Līdz ar to būtiski atšķiras ne tikai

likumdevēja rīcības brīvības apjoms, proti, pienākums uzklausīt

tiesu varu un pamatot savu lēmumu, bet arī Satversmes tiesas

kompetence, izvērtējot, vai ir uzklausīts un ņemts vērā tiesu

varas viedoklis un vai sniegts pamatojums gadījumā, ja šis

viedoklis nav ņemts vērā vai ņemts vērā tikai daļēji (sk. šā

sprieduma 29.1. punktu).

29.3. No lietā esošajiem materiāliem konstatējams, ka

Saeimai iesniegto likumprojektu "Grozījumi likumā "Par tiesu

varu"" (gan 2009. gada 16. jūnija likuma, gan 2009. gada 1.

decembra likuma redakcijā) anotācijās bija sniegta informācija

par iespējamām problēmām un riskiem. Tajās norādīts, ka "[...]

veicot atkārtotu tiesnešu darba samaksas samazinājumu, var tikt

ietekmēts tiesu neatkarības princips, [...] tiesnešiem 2010. un

2011. gadā netiks nodrošināts darba apjomam un raksturam

atbilstošs atalgojums, [...] iespējamas negatīvas sekas attiecībā

uz tiesu sistēmas turpmāko attīstību, tajā skaitā grūtības

tiesnešu un zemesgrāmatu nodaļu tiesnešu amata vietu

nokomplektēšanā, [...] mainot minēto likumā nostiprināto mēneša

amatalgas aprēķināšanas kārtību, netieši tiek ietekmēts tiesu

varas un tiesnešu neatkarības princips, kas nostiprināts Latvijas

Republikas Satversmes 83. pantā un likumā, kā arī tiek aizskarts

tiesiskās paļāvības princips." Saeima bija informēta, ka Augstākā

tiesa ir izteikusi iebildumus pret tiesnešu atalgojuma

samazinājumu. Likumdevējs bija saņēmis arī Latvijas Tiesnešu

biedrības 2009. gada 20. novembra sapulces rezolūciju, kurā

norādīts uz tiesnešu atalgojuma neatbilstību, kā arī demokrātiskā

un tiesiskā valstī nepieņemamā veidā notiekošo budžeta plānošanu

un ar to saistīto likumprojektu apspriešanu (sk. lietas

materiālu 4. sēj. 49. lpp.).

Lietas materiāli un tiesas sēdē sniegtā informācija liecina,

ka likumdevējs apzinājās riskus, kādi pastāv saistībā ar

apstrīdētajām normām, kā arī bija informēts par tiesu varas

iebildumiem, tomēr nevērtēja attiecīgo situāciju - nedz faktiskos

apstākļus, nedz arī juridiskos argumentus.

Tiesiskā valstī nav pieļaujama tāda situācija, ka likumdevējs

nepietiekami nopietni izturas pret speciālistu izteiktajām riska

prognozēm un neveic savlaicīgus riska novērtēšanas pasākumus.

Nenovēršot riskus savlaicīgi, tiesu sistēma var tikt vājināta pat

tik lielā mērā, ka tās normālas funkcionēšanas atjaunošana

prasītu ilgāku laiku un daudz lielākus resursus. Turklāt varētu

rasties šaubas par to, vai valsts vispār ir tiesiska.

Tātad, pieņemot apstrīdētās normas,

likumdevējs nav respektējis varas dalīšanas principu.