12. pants
, kā arī Bezvalstnieku konvencijas 8. panta

1. punkts.

18. No pieteikuma izriet,

ka jāizvērtē apstrīdēto normu atbilstība tikai Satversmes

98. panta pirmajiem diviem teikumiem, kas noteic: "Ikvienam

ir tiesības brīvi izbraukt no Latvijas. Ikviens, kam ir Latvijas

pase, ārpus Latvijas atrodas valsts aizsardzībā, un viņam ir

tiesības brīvi atgriezties Latvijā."

Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka gadījumos, kad ir

šaubas par Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās

tulkojamas pēc iespējas atbilstoši interpretācijai, kāda tiek

lietota starptautisko cilvēktiesību normu praksē

(sk. Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta

sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas

5. punktu). Turklāt no Satversmes 89. panta, kas

noteic, ka "valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības

saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem

starptautiskajiem līgumiem", izriet, ka likumdevēja mērķis bija

panākt Satversmē ietverto tiesību normu un starptautisko

cilvēktiesību normu savstarpēju harmoniju (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1. punktu un

2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2004-10-01 7. 1. punktu). Tādēļ

noskaidrojams, cik lielā mērā Paktā un Cilvēktiesību konvencijā

noteiktās tiesības un to īstenošanas prakse ir piemērojama,

interpretējot Satversmes 98. pantā ietverto tiesību saturu.

Pakta 12. panta 2. punktā ietvertās tiesības izbraukt

no valsts, arī savas valsts, attiecas uz jebkuru personu, ne

tikai uz attiecīgās valsts pilsoni. Līdz ar to šīs normas saturs

ir piemērojams, vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes

98. pantam.

Pakta 12. panta 4. punktā ir noteiktas tiesības

atgriezties savā valstī. Cilvēktiesību komiteja norādījusi, ka

šajā normā ietvertās tiesības ir interpretējamas, ņemot vērā

personas īpašo saikni ar valsti. Šajā pantā noteikto tiesību

piemērošana nav ierobežota ar pilsonības valsti tās formālajā

izpratnē. Tiesības atgriezties savā valstī attiecas arī uz

valsti, ar kuru personai ir īpaša saikne [sk.: Joseph S.,

Schultz J., Castan M. (ed.) The International Covenant in Civil

and Political Rights. Cases, materials and commentary,

2nd ed., Oxford University Press, 2004,

p. 366]. Līdz ar to arī Pakta 12. panta

4. punktā ietverto tiesību saturs ir piemērojams, vērtējot

apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 98. pantam.

Cilvēktiesību konvencijas Ceturtā protokola 2. panta

2. punkts noteic ikviena tiesības brīvi atstāt jebkuru

valsti, arī savu valsti. Eiropas Cilvēktiesību tiesa līdz šim nav

norādījusi, ka šajā pantā ietvertās tiesības būtu attiecināmas

tikai uz attiecīgās valsts pilsoņiem. Līdz ar to šī norma ir

piemērojama, interpretējot Satversmes 98. pantā ikvienam

nostiprinātās tiesības izbraukt no valsts.

Cilvēktiesību konvencijas Ceturtā protokola 3. panta

2. punkts noteic, ka nevienam cilvēkam nedrīkst liegt

tiesības atgriezties tās valsts teritorijā, kuras pilsonis viņš

ir. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka "Konvencija

negarantē personai tiesības iebraukt un uzturēties valstī, kuras

pilsonis attiecīgā persona nav, kā arī negarantē tiesības netikt

izraidītam no šīs valsts. Līgumslēdzējām valstīm saskaņā ar

starptautiskajās tiesībās iedibinātu principu ir tiesības

kontrolēt tādu personu iebraukšanu, uzturēšanos un izbraukšanu,

kuras nav tās pilsoņi (non-nationaux)" (Cour europeénne des

Droits de l'Homme, Décision finale sur la recevabilité de la

requ?te no 50183/99 présentée par Aleksandr

Kolosovskiy contre la Lettonie, le point B.c). Tātad šī

Cilvēktiesību konvencijas norma garantē tiesības tikai attiecīgās

valsts pilsoņiem un nav piemērojama attiecībā uz Latvijas

nepilsoņiem, interpretējot Satversmes 98. pantā noteiktās

tiesības atgriezties Latvijā.

No iepriekšminētā izriet, ka Paktā un Konvencijā noteikto tiesību

apjoms ir atšķirīgs, bet no Latvijas tiesību viedokļa Latvijai ir

saistošs plašākais starptautiskais cilvēktiesību standarts.

19. Satversmes