98. pants
noteic ikviena tiesības brīvi izbraukt no

Latvijas. Šīs tiesības sevī ietver vairākus aspektus.

Tiesības atstāt valsts teritoriju nevar tikt ierobežotas, prasot

iemeslu, kāpēc persona vēlas atstāt valsti. Tāpat šīs tiesības

nevar tikt ierobežotas, nosakot, cik ilgu laiku indivīds drīkst

atrasties ārpus valsts (sk.: Joseph S., Schultz J., Castan M.,

p. 355).

Tās sevī ietver arī indivīda tiesības brīvi izbraukt uz citu

valsti pēc savas izvēles, ja vien attiecīgā valsts šo personu

uzņem (sk. Eiropas cilvēktiesību tiesas 2004. gada 13.

februāra sprieduma lietā "Napijalo v. Croatia"

68.§).

Satversmes 98. pants noteic arī ikviena,

kam ir Latvijas pase, tiesības brīvi atgriezties Latvijā. To

personu loks, kurām ir konstitucionāli noteiktas tiesības brīvi

atgriezties Latvijā, nosakāms Personu apliecinošo dokumentu

likuma kontekstā. Šā likuma 4. pants paredz, kāda veida

pases izsniedzamas Latvijā. Atbilstoši šim pantam Latvijas pase

tiek izsniegta ne tikai pilsoņiem, bet arī nepilsoņiem. Līdz ar

to tiesības brīvi atgriezties Latvijā ir attiecināmas arī uz

Latvijas nepilsoņiem.

Satversmes 98. pants noteic, ka ikviens, kam ir Latvijas

pase, ārpus Latvijas atrodas valsts aizsardzībā. Tas nozīmē,

ka Latvija īsteno diplomātisko aizsardzību attiecībā uz personām,

kam ir Latvijas pase. Diplomātiskā aizsardzība nepieder pie

pamattiesībām, bet ir uzskatāma par cilvēktiesību īstenošanas

mehānismu un var izpausties, piemēram, tādējādi, ka personai tiek

nodrošināta pieeja konsulārajām institūcijām. Tā ir valsts

rīcības brīvība - īstenot diplomātisko aizsardzību attiecībā uz

indivīdu vai ne. Tomēr valstij var būt pienākums īstenot

diplomātisko aizsardzību, ja attiecībā uz indivīdu ir pārkāptas

ius cogens normas.

Pastāv atšķirīgi viedokļi par to, vai diplomātiskā aizsardzība

īstenojama tikai attiecībā uz personām, kuras starptautisko

tiesību kontekstā tiek uzskatītas par attiecīgās valsts

valstspiederīgajiem Notebohma lietas [Nottebohm judgement

(Liechtenstein v. Guatemala), Second Phase, [1955] ICJ

Reports] izpratnē, vai arī tikpat nozīmīgs apstāklis var būt

pastāvīgā uzturēšanās attiecīgajā valstī [sk.: Report of the

International Law Commission on the work of its fifty-second

session, 1 May to 9 June and 10 July to 18 August 2000 (A/55/10),

Chapter V;

http://www.un.org/law/ilc/reports/2000/english/chp5e.pdf].

Satversmes 98. panta formulējums norāda uz to, ka Latvija

diplomātisko aizsardzību noteic arī attiecībā uz Latvijas

nepilsoņiem.

20. Apstrīdētās normas pēc

satura ir atšķirīgas, tādēļ noskaidrojams, vai to saturs

uzskatāms par Satversmes 98. pantā noteikto tiesību

ierobežojumu.

Nepilsoņu likuma 1. panta trešās daļas 5. punkts noteic

to personu loku, kuras nevar pretendēt uz nepilsoņa statusu. Šī

norma, it īpaši tad, ja tiek vērtēta kopsakarā ar tā paša likuma

7. panta pirmās daļas 2. punktu, var ietekmēt citu valstu

imigrācijas politiku attiecībā uz Latvijas nepilsoņiem. Ņemot

vērā, ka ar 2004. gada 20. maija grozījumiem Nepilsoņu

likuma 1. panta trešās daļas 5. punktā tika paplašināts

to personu loks, uz kurām neattiecas Nepilsoņu likums, šīs normas

saturs uzskatāms par tādu, kas var ierobežot Satversmes

98. pantā noteikto pārvietošanās brīvību, kā arī valsts

garantēto aizsardzību, kas ir noteikta ikvienam, kam ir Latvijas

pase.

Nepilsoņu likuma 2. panta otrās daļas 2. punkts noteic

nepilsoņu izraidīšanas kārtību. Šīs normas atbilstība Satversmes

98. pantam nav vērtējama, jo šis pants vispār neskar

izraidīšanu.

Nepilsoņu likuma 7. panta pirmās daļas 2. punkts paredz

iespēju atņemt nepilsoņa statusu un līdz ar to arī īpašo valsts

aizsardzību personām, kam ir izveidojusies ilgstoša un noturīga

saikne ar Latviju. Tādējādi var tikt ierobežotas Satversmes

98. pantā noteiktās tiesības. Tāpat apstrīdētā norma var

ietekmēt citu valstu imigrācijas politiku attiecībā uz Latvijas

nepilsoņiem.

Līdz ar to Nepilsoņu likuma 7. panta pirmās daļas

2. punkts, kas vērtējams saistībā ar Nepilsoņu likuma

1. panta trešās daļas 5. punktu, ir uzskatāms par

Satversmes 98. pantā noteikto tiesību ierobežojumu.

21. Lielākā daļa Satversmē

noteikto pamattiesību nav absolūtas, un, pastāvot noteiktiem

nosacījumiem, valsts var tās ierobežot. Atbilstoši Satversmes

116. pantam personas tiesības, kas noteiktas Satversmes

98. pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai

aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu,

sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

Arī Cilvēktiesību konvencijas Ceturtā protokola

2. panta 3. punkts paredz, ka tiesībām brīvi atstāt

jebkuru valsti, arī savu valsti nedrīkst noteikt nekādus

ierobežojumus, izņemot tos, ko nosaka likums un kas demokrātiskā

sabiedrībā ir nepieciešami valsts un sabiedriskās drošības

interesēs, lai uzturētu sabiedrisko kārtību, nepieļautu

noziegumus, aizsargātu veselību un morāli vai arī citu cilvēku

tiesības un brīvības.

Līdzīgi Pakta 12. panta 3. punkts noteic, ka ikviena

tiesībām atstāt jebkuru, arī savu, valsti nedrīkst būt nekādu

ierobežojumu, izņemot tos, kas paredzēti likumā, ir nepieciešami

valsts drošības, sabiedriskās kārtības, iedzīvotāju veselības,

tikumības vai citu cilvēku tiesību un brīvību aizsardzībai un ir

savienojami ar citām Paktā atzītajām tiesībām.

Attiecībā uz tiesībām iebraukt savā valstī Pakta 12. panta

4. punkts noteic, ka šīs tiesības nevienam nedrīkst atņemt

patvaļīgi.

Tātad

Satversmes 98. pantā noteiktās tiesības var tikt

ierobežotas, ja ierobežojums ir noteikts ar likumu, atbilstošs

leģitīmam mērķim un nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā.

22. Satversmes

98. pantā ietverto tiesību ierobežošana noteikta ar likumu,

proti - ar Nepilsoņu likuma 1. panta trešās daļas

5. punktu un 7. panta pirmās daļas 2. punktu. Šis

likums ir, pirmkārt, izsludināts likumā noteiktajā kārtībā, ir

spēkā un ir publiski pieejams. Otrkārt, tiesību norma ir

pietiekami skaidra, lai indivīds varētu paredzēt tās piemērošanas

sekas.

Līdz ar to

apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir

noteikts ar likumu.

23. Ministru kabineta

iesniegtajā Nepilsoņu likuma grozījumu projekta anotācijā

norādīts, ka grozījumi bijuši nepieciešami, pirmkārt, lai atceltu

priekšrocības tiem nepilsoņiem, kuri pārceļas uz pastāvīgu dzīvi

valstīs, kas nav NVS dalībvalstis, un, otrkārt, lai paredzētu

iespēju personai atteikties no nepilsoņa statusa, ja tā pastāvīgi

dzīvo citā valstī un ir saņēmusi tajā ceļošanas dokumentus

(sk. likumprojekta "Grozījumi likumā "Par to bijušās PSRS

pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts

pilsonības"" anotāciju, IEMAnot_190503; lietas materiālu

1. sējuma 49. lpp.).

Izdarot grozījumus

Nepilsoņu likumā, likumdevējs nav norādījis citu šo grozījumu

mērķi.

Arī Valsts prezidente, nosūtot likumprojektu otrreizējai

caurlūkošanai, minējusi, ka ir nepamatoti un nesamērīgi atņemt

personai nepilsoņa statusu tikai tāpēc, ka tā ārvalstī saņēmusi

pastāvīgās uzturēšanās atļauju, kas personai negarantē nekādu ar

konkrētās ārvalsts pilsonību vai pavalstniecību saistītu statusu.

Prezidente uzsvērusi, ka, likumdevējs nolemjot attiecināt šādu

nepilsoņa statusa atņemšanas priekšnoteikumu uz personām, kuras

pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņēmušas pirms 2004. gada likuma

grozījumu pieņemšanas, ir pārkāpis tiesiskās paļāvības principu

[sk.: Prasot otrreiz caurlūkot likumu "Grozījumi likumā "Par

to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas

valsts pilsonības"". Latvijas Vēstnesis,

2004. 25. marts, Nr. 47 (2995)].

Tomēr likumdevējs, izskatot Nepilsoņu likuma grozījumus

otrreizējās caurlūkošanas kārtībā, tikai daļēji ņēma vērā Valsts

prezidentes iebildumus un, grozot 7. panta pirmās daļas 2.

punktu, noteica, ka nepilsoņa statuss tiek atņemts tikai tām

personām, kuras pastāvīgās uzturēšanās atļauju ārvalstī saņēmušas

pēc 2004. gada 1. jūnija. Tādējādi šie grozījumi saglabāja

pieeju, ka nepilsoņa statusa atņemšana var tikt saistīta ar

pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšanu ārvalstī vai

reģistrāciju (pierakstu) dzīvesvietā NVS dalībvalstī bez termiņa

ierobežojuma.

Ne Saeimas Juridiskā komisija, ne deputāti Saeimas sēdē pirms

grozījumu pieņemšanas otrreizējās caurlūkošanas kārtībā

nenorādīja to leģitīmo mērķi. Līdz ar to likumdevējs neizmantoja

tam doto iespēju pieņemt Nepilsoņu likuma grozījumus tādā

redakcijā, kas atbilstu Satversmei un Latvijai saistošajām

starptautisko tiesību normām.

Grozījumu leģitīmais mērķis nav norādīts arī Saeimas atbildes

rakstā.

Ņemot vērā to, ka pamattiesību ierobežojumam, kas izriet no

Nepilsoņu likuma 1. panta trešās daļas 5. punkta un 7. panta

pirmās daļas 2. punkta, trūkst leģitīmā mērķa, nav nepieciešams

izvērtēt šo ierobežojumu nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā,

kā arī atbilstību samērīguma principam.

24. No pieteikuma izriet,

ka tiek apstrīdēta Nepilsoņu likuma 2. panta otrās daļas

2. punkta atbilstība Cilvēktiesību konvencijas

Ceturtā protokola 3. panta 1. punktam, kas noteic,

ka nevienu nedrīkst izraidīt nedz individuāli, nedz kolektīvi no

tās valsts teritorijas, kuras pilsonis viņš ir.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka šis pants nodrošina

vienīgi tādu personu absolūtas un neapstrīdamas tiesības netikt

izraidītām, kuras ir uzskatāmas par attiecīgās valsts

nationals (angļu val.). Taču šā jēdziena saturs ir

nosakāms nacionālajos likumos (sk. Eiropas Cilvēktiesību

tiesas lēmuma par sūdzības Nr. 48321/99 "Sļivenko un citi pret

Latviju" pieņemšanu izskatīšanai 77.§ un 78.§).

Tas, vai Latvijas nepilsoņi būtu uzskatāmi par nationals

(angļu val.) starptautisko tiesību izpratnē, ir ne tikai

juridisks, bet galvenokārt politisks jautājums, kas būtu

jāizskata valstī pastāvošā demokrātiski politiskā procesa

ietvaros.

Tomēr, vērtējot šajā konvencijas pantā ietverto izraidīšanas

aizlieguma principu attiecībā uz Latvijas nepilsoņiem, secināms,

ka Nepilsoņu likumā noteiktā izraidīšanas kārtība nerada

cilvēktiesību aizskārumu.

Nepilsoņu likuma 2. panta otrās daļas 2. punkts noteic,

ka nepilsonim ir tiesības netikt izraidītam no Latvijas, izņemot

gadījumus, kad izraidīšana notiek likumā noteiktajā kārtībā un ir

saņemta kādas ārvalsts piekrišana uzņemt izraidāmo personu.

Nepilsoņa izraidīšana uz valsti, kurā šī persona tiek vajāta

rases, reliģijas vai etniskās piederības dēļ, kā arī kolektīva

izraidīšana nav pieļaujama.

Tātad Nepilsoņu likumā noteiktā izraidīšanas kārtība ir stingri

regulēta un nepieļauj patvaļīgu izraidīšanas aizlieguma principa

pārkāpšanu. Analizējot apstrīdētajā normā lietoto jēdzienu

"likumā noteiktajā kārtībā", norādāms, ka Latvijā personu

izraidīšana var notikt vai nu Imigrācijas likumā, vai arī

Krimināllikumā noteiktajā kārtībā.

Imigrācijas likumā paredzētā personu izraidīšanas kārtība

neattiecas uz Latvijas nepilsoņiem. Pirmkārt, Imigrācijas likuma

mērķis ir noteikt ārzemnieku ieceļošanas, uzturēšanās, tranzīta,

izceļošanas un aizturēšanas kārtību, kā arī kārtību, kādā

ārzemniekus tur apsardzībā Latvijas Republikā un izraida no tās,

lai nodrošinātu starptautiskajām tiesību normām un Latvijas

valsts interesēm atbilstošas migrācijas politikas īstenošanu

(Imigrācijas likuma 2. pants). Otrkārt, Imigrācijas likuma

izpratnē ārzemnieks ir persona, kura nav Latvijas pilsonis vai

Latvijas nepilsonis.

Krimināllikums ļauj notiesātā izraidīšanu no Latvijas Republikas

piemērot kā papildsodu (Krimināllikuma 36. pants).

Krimināllikuma 43. pants savukārt noteic, ka citas valsts

pilsoni vai personu, kurai ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja citā

valstī, var izraidīt no Latvijas Republikas, ja tiesa atzīst, ka,

ievērojot lietas apstākļus un vainīgā personību, nav pieļaujama

viņa atrašanās Latvijas Republikā. Tādējādi šis pants var

attiekties vienīgi uz tiem nepilsoņiem, kam ir pastāvīgās

uzturēšanās atļauja citā valstī. Būtiski, ka tiesnesim,

piemērojot izraidīšanu kā papildsodu, ir noteikts pienākums

izvērtēt attiecīgās lietas apstākļus un vainīgā personību. Līdz

ar to tiesnesim katrā konkrētajā gadījumā ir jāpārbauda, vai

izraidīšana no Latvijas kā papildsods nerada nepamatotu

cilvēktiesību ierobežojumu.

Līdz ar to secināms, ka Nepilsoņu likuma 2. panta otrās

daļas 2. punkts atbilst personas izraidīšanas aizlieguma

principam.

25. Pieteikuma iesniedzēji

norāda, ka nepieciešams izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību arī

Bezvalstnieku konvencijas 8. panta 1. punktam.

Bezvalstnieku konvencijai Latvija pievienojusies ar

1990. gada 4. maija deklarāciju "Par Latvijas

Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem

cilvēktiesību jautājumos". Šī konvencija Latvijā ir spēkā no

1992. gada 13. jūlija. Lai arī Bezvalstnieku konvencija

Latvijas valstij ir saistoša, tās oficiālais tulkojums latviešu

valodā nav publicēts. Tādējādi konvencijas neoficiālais tulkojums

latviešu valodā atbilstoši 1969. gada Vīnes konvencijas par

starptautisko līgumu tiesībām 33. pantam ir izmantojams

tiktāl, ciktāl tas nav pretrunā ar šīs konvencijas autentisko

tekstu.

Konvencijas autentiskie teksti - konkrēti, angļu un franču

valodā - norāda , ka šīs konvencijas 8. panta

1. punkts attiecas uz aizliegumu atņemt nationality

(angļu val.) jeb nationalité (franču val.). Jautājums par

to, kāds būs nepilsoņa statuss Bezvalstnieku konvencijas un

starptautisko tiesību izpratnē, ir lemjams šā sprieduma

24. punktā norādītajā kārtībā.

Tomēr jāņem vērā, ka Bezvalstnieku konvencijā ir ietverts

vispārējs bezvalstnieku skaita palielināšanas aizlieguma

princips. Šī konvencija ir starptautisks līgums, kas pieņemts,

lai īstenotu valstu pienākumu samazināt bezvalstnieku

skaitu.

Izvērtējot apstrīdēto normu saturu, secināms, ka Nepilsoņu likuma

7. panta pirmās daļas 2. punkts tā pašreizējā redakcijā

potenciāli pieļauj bezvalstnieku skaita palielināšanos. Šī norma

nepilsoņa statusa atņemšanu saista ar pastāvīgās uzturēšanās

atļaujas saņemšanu ārvalstī vai ar pastāvīgu pierakstu NVS

dalībvalstī. Kā šajā spriedumā iepriekš norādīts, ne pastāvīgās

uzturēšanās atļaujas iegūšana ārvalstī, ne arī pastāvīgs

pieraksts NVS dalībvalstī personai nenoteic tādu statusu, ko

nodrošinātu pilsonības (pavalstniecības) iegūšana.

Līdz ar to Nepilsoņu likuma 7. panta pirmās daļas

2. punkts uzskatāms par neatbilstošu bezvalstnieku skaita

palielināšanas aizlieguma principam.

26. Nepilsoņu likuma

1. panta trešās daļas 5. punkts un 7. panta pirmās

daļas 2. punkts nepamatoti ierobežo Satversmē, kā arī Latvijai

saistošajās starptautisko tiesību normās noteiktās

cilvēktiesības.

Apstrīdēto normu atcelšana ar sprieduma pasludināšanas brīdi, kā

to lūdz pieteikuma iesniedzēji, radītu tādu situāciju, ka zustu

jebkāds konkrēto attiecību tiesiskais regulējums.

Tādēļ, lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētās normas zaudēs spēku,

Satversmes tiesa ņem vērā, ka ir nepieciešams noteikts laika

periods, lai izteiktu šīs normas tādā redakcijā, kas atbilst

Satversmē noteiktajiem un Latvijai saistošajiem cilvēktiesību

standartiem.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa nosprieda:

1. Atzīt likuma "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav

Latvijas vai citas valsts pilsonības" 1. panta trešās daļas

5. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

98. pantam un spēkā neesošu no 2005. gada

1. septembra.

2. Atzīt likuma "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav

Latvijas vai citas valsts pilsonības" 7. panta pirmās daļas

2. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

98. pantam un spēkā neesošu no 2005. gada

1. septembra.

3. Atzīt likuma "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav

Latvijas vai citas valsts pilsonības" 2. panta otrās daļas

2. punktu par atbilstošu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas Ceturtā protokola 3. panta

1. punktam.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Endziņš