10. pants

UIN maksātāji ir visi Nodokļa likumā minētie

saimnieciskās darbības veicēji. Nodokļa likuma 3. panta

pirmā daļa noteic, ka ar UIN apliekamais objekts ir

nodokļa maksātāja taksācijas periodā Latvijā un ārvalstīs gūtais

ienākums. Ar UIN apliekamais ienākums ir nodokļa maksātāja

sastādītā gada pārskata peļņas vai zaudējumu aprēķinā uzrādītais

peļņas vai zaudējumu apjoms pirms UIN aprēķināšanas, kas ir

attiecīgi palielināts vai samazināts par to izdevumu vai izdevumu

daļas summu, kuru nosaka Nodokļa likums.

Nodokļa likuma 14. panta pirmā daļa paredz: ja taksācijas

periodā peļņas vai zaudējumu koriģēšanas rezultātā nodokļa

maksātājam radušies zaudējumi, tad tos var segt

hronoloģiskā secībā no nākamo astoņu taksācijas periodu apliekamā

ienākuma.

Apstrīdētās normas paredz, ka nodokļa maksātājam, kontroli pār

kuru iegūst persona vai personu grupa, kas iepriekš to

nekontrolēja, un kurš piecus taksācijas periodus pēc kontroles

maiņas nesaglabā to pašu pamatdarbības veidu, kāds bijis

iepriekšējos divos taksācijas periodos pirms kontroles maiņas,

nav tiesību ar nodokli apliekamo ienākumu samazināt par

iepriekšējo taksācijas periodu zaudējumiem.

Apstrīdētajās normās paredzētā UIN aprēķināšanas kārtība

attiecas uz Pieteikuma iesniedzēju. Proti, Pieteikuma iesniedzēja

nav tiesīga pārnest iepriekšējā taksācijas perioda saimnieciskās

darbības zaudējumus uz nākamo taksācijas periodu, jo šajā

komercsabiedrībā ir notikusi gan kontroles, gan pamatdarbības

veida maiņa. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējai jāmaksā UIN no

visas ienākumu summas.

Saeima atbildes rakstā apstrīdētās normas traktē kā

aizliegumu, proti, īpašumtiesības ierobežojošus noteikumus, kas

saistāmi ar Nodokļa likumā iestrādātajām politikas nostādnēm.

Līdz ar to apstrīdētās normas ir

vērtējamas kā īpašumtiesību ierobežojums.