9. pants

Satversmes tiesa jau norādījusi, ka valstij, nosakot

un realizējot savu nodokļu politiku, ir plaša rīcības brīvība.

Tajā ietilpst tiesības izvēlēties, kādas nodokļu likmes un kādām

personu kategorijām paredzamas, kā arī tiesības noteikt attiecīgā

regulējuma detaļas. Tomēr nodokļu regulējumam ir jābūt

pamatotam ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem. Likumdevēja

izšķiršanās par to, kāds nodoklis būtu samērīgs un nepieciešams,

ir politikas un lietderības jautājums. Līdz ar to attiecībā uz

kārtību, kādā tiek aprēķināts nodokļu apmērs, konstitucionālās

kontroles tvērums ir šaurāks (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2008. gada 30. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2007-23-01 7. un 11. punktu).

Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi: vērtējot kādas

tiesību normas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam,

ir jāņem vērā arī tas apstāklis, ka minētajā pantā nostiprinātās

tiesības ir "salīdzinošas", proti, tās var pieprasīt

vienlīdzīgu attieksmi, bet pašas par sevi nevar atklāt, kādai,

proti, labvēlīgai vai nelabvēlīgai, šai attieksmei jābūt

(sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma

lietā Nr. 2006-04-01 15.1. punktu). Tādējādi jāizmanto

citi apsvērumi, kas atrodas ārpus tiesiskās vienlīdzības principa

robežām.

Regulējums, kas paredz personai pienākumu maksāt nodokli,

ietilpst Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību

tvērumā. Nodokļa maksāšanas pienākums vienmēr nozīmē

īpašumtiesību ierobežojumus, kā arī var būt saistīts ar citiem

likumā noteiktiem ierobežojumiem, kuriem jābūt samērīgiem ar

leģitīmo mērķi - konstitucionāli nozīmīgu vērtību aizsardzību

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 19.1. punktu,

2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2007-01-01 19. punktu un 2008. gada

3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01

6. punktu).

Tomēr nodokļu maksāšanas pienākums pats par sevi neaizskar

personai Satversmē noteiktās pamattiesības. Līdz ar to Satversmes

105. pantā noteiktās pamattiesības nav aplūkojamas atrauti

no personas konstitucionālā pienākuma maksāt pienācīgā kārtībā

noteiktos nodokļus (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2010. gada 6. decembra sprieduma lietā

Nr. 2010-25-01 10. punktu).

Tādējādi, izvērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes

91. panta pirmajam teikumam un 105. pantam, šajā lietā ir

jānoskaidro, vai Saeimas rīcības apjoms atbilst Satversmē

noteiktajam, proti, vai likumdevējs, nosakot diferencētu UIN

aprēķināšanas kārtību, nav nepamatoti ierobežojis Pieteikuma

iesniedzējas pamattiesības.

Līdz ar to visupirms ir vērtējama

apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 105. pantam.