13. pants

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka nodokļi pamatā

īsteno fiskālo funkciju, kas nodrošina ieņēmumus valsts budžetā.

Ar šo ieņēmumu palīdzību valsts spēj pildīt savas funkcijas un

pienākumus pamattiesību nodrošināšanas jomā. Nodokļi tiek

noteikti, lai nodrošinātu sabiedrības labklājību

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada

6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01

9. punktu).

Valsts budžeta ieņēmumi no UIN 2010. gadā bija par 43,1

procentu mazāki nekā 2009. gadā, tomēr pārsniedza

attiecīgajam gadam prognozēto apmēru un sasniedza

112,2 miljonus latu, savukārt 2011. gada divos

mēnešos - jau 22,3 miljonus latu (sk. Ekonomikas

ministrijas 2011. gada 18. aprīļa informatīvā ziņojuma

par makroekonomisko situāciju valstī 38. lpp.

http://polsis.mk.gov.lv/, aplūkots 2011. gada

3.maijā).

Saeima norādījusi, ka apstrīdētās normas vienlaikus ir arī

līdzeklis, kas tiesības ar nodokli apliekamo ienākumu samazināt

par iepriekšējo taksācijas periodu zaudējumiem neļauj izmantot

tā, lai izvairītos no UIN maksāšanas. Arī Finanšu ministrija

paudusi viedokli, ka zaudējumi var tikt izmantoti kā instruments

mākslīgai UIN apmēra samazināšanai.

Apstrīdētās normas attiecas uz nodokļu jomu, tomēr pēc būtības

ierobežo tiesības ar nodokli apliekamo ienākumu samazināt

par iepriekšējo taksācijas periodu zaudējumiem. Šāds regulējums

ir uzskatāms par nodokļa maksātājam labvēlīgu, jo nodoklis tiek

iekasēts vienīgi no nodokļa maksātāja peļņas. Lai UIN apmērs

tiktu aprēķināts no peļņas, ko nodokļa maksātājs patiesi

guvis taksācijas periodā, likumdevējs noteiktos gadījumos ir

ierobežojis iespēju no ienākuma, kas tiek aplikts ar UIN,

atskaitīt tādus zaudējumus, kas radušies pirms taksācijas

perioda.

No vienas puses, likumdevējam ir tiesības pēc saviem ieskatiem

izraudzīties sabiedrības labklājības nodrošināšanai nepieciešamo

regulējumu, taču, no otras puses, likumdevējam ir arī pienākums

paredzēt pienācīgu mehānismu, lai panāktu šā regulējuma

ievērošanu.

Apstrīdētās normas ir vērstas uz to, lai ierobežotu ar UIN

apliekamā ienākuma nepamatotu samazināšanu, un tādējādi noteiktas

sabiedrības labklājības interesēs.

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka valstij ir

tiesības pieņemt visus nepieciešamos likumus, lai nodrošinātu

nodokļu nomaksu, un tādēļ regulējumam, kas vērsts uz

nodokļu nemaksāšanas novēršanu, ir leģitīms mērķis (sk.

Hentrich v. France, judgment of 22 September 1994,

Series A, no. 296-A, pp. 19 - 20, para. 39;

Gasus Dosier- und Fördertechnik GmbH v. the Netherlands,

judgment of 23 February 1995, Series A, no. 306-B, para. 59;

Mamidakis c. Greece, arrêt du 11 janvier 2007, no. 35533/04,

para. 48).

Līdz ar to apstrīdētajām normām ir

leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības aizsardzība.