2. pants

Pieteikuma iesniedzēja - sabiedrība ar

ierobežotu atbildību "Kuldīgas RPB" (turpmāk -

Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka Nodokļa likuma

14. panta otrā un trešā daļa (turpmāk - apstrīdētās normas)

aizskar tai Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk - Satversme)

noteiktās tiesības uz īpašumu un ir pretrunā ar tiesiskās

vienlīdzības principu.

2007. gadā kontroli pār sabiedrību ar ierobežotu

atbildību "Kuldīgas RPB" (turpmāk - SIA "Kuldīgas

RPB") esot ieguvusi persona, kas iepriekš nekontrolēja šo

komercsabiedrību. SIA "Kuldīgas RPB" saimnieciskā

darbība esot radījusi zaudējumus, tādēļ 2008. gadā esot

mainīts saimnieciskās darbības veids. Līdz ar to Pieteikuma

iesniedzējai zudušas tiesības pārnest uz nākamo taksācijas

periodu zaudējumus, kas radušies no iepriekšējā saimnieciskās

darbības veida pirms kontroles maiņas.

Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, apstrīdētās normas

paredzot atšķirīgu attieksmi pret tiem UIN maksātājiem, kontroli

pār kuriem ieguvusi persona, kas tos iepriekš nekontrolēja, un

kuri vienlaikus ir mainījuši saimnieciskās darbības veidu. Šādai

atšķirīgai attieksmei neesot objektīva un saprātīga pamata.

Apstrīdētās normas esot vērstas uz to, lai komercsabiedrības

saimnieciskās darbības veids, kāds tas bija pirms kontroles

maiņas, tiktu saglabāts. Tomēr šādam ierobežojumam neesot

leģitīma mērķa, jo komercsabiedrības peļņa esot atkarīga no tās

saimnieciskās darbības veida. Komercsabiedrībai esot nepieciešams

ātri reaģēt uz pieprasījuma un ražošanas izmaksu izmaiņām un

izraudzīties tādu saimnieciskās darbības veidu, ar kuru iespējams

gūt peļņu. Ekonomiskās krīzes apstākļos atsevišķi saimnieciskās

darbības veidi esot radījuši zaudējumus, tādēļ arī nācies strauji

ieviest izmaiņas komercsabiedrības pamatdarbībā. Ja

komercsabiedrībā vienlaikus notiek kontroles un saimnieciskās

darbības veida maiņa, tad tā kā nodokļu maksātājs zaudējot

tiesības segt iepriekšējo taksācijas periodu zaudējumus un līdz

ar to pieaugot UIN apmērs. Tādējādi apstrīdētās normas bremzējot

saimnieciskās darbības attīstību, jo liekot komercsabiedrībai

izvēlēties - saglabāt nerentablu saimnieciskās darbības veidu un

tiesības segt iepriekšējo taksācijas periodu zaudējumus vai arī

mainīt saimnieciskās darbības veidu un maksāt liela apmēra

UIN.

Pienākums maksāt UIN esot īpašumtiesību ierobežojums. Līdz ar

tiesībām segt iepriekšējo taksācijas periodu zaudējumus

naudas līdzekļus zaudējot komersants, nevis tā kapitāla daļu

īpašnieks. Līdz ar to apstrīdētās normas nevarot sekmēt

sabiedrības labklājību.