3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst augstāka

juridiska spēka tiesību normām, un lūdz atzīt tās par atbilstošām

Satversmes 91. un 105. pantam.

Saeima nenoliedz, ka apstrīdētās normas paredz personai

Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojumu.

Taču tās esot vērstas uz leģitīma mērķa - sabiedrības labklājības

- sasniegšanu.

Apstrīdētās normas nosakot UIN maksāšanas kārtību un šā

nodokļa maksāšanas režīma atvieglojumus. Likumdevējs baudot plašu

rīcības brīvību nodokļu politikas ietvaros lemt par to, kādu

nodokli ieviest un kādu tā likmi un piemērošanas kārtību

noteikt.

Nodokļu jomā tiesiskās vienlīdzības princips likumdevēja

rīcības brīvību ierobežojot minimāli, jo dažādas atšķirības

lielākoties esot vērtējamas politiski, nevis formāli tiesiski.

Saeima uzskata, ka komercsabiedrība, kurā vienlaikus notikusi

kontroles un pamatdarbības veida maiņa, neatrodas un nevar

atrasties vienādos vai salīdzināmos apstākļos ar

komercsabiedrību, kurā tā nenotiek.

Apstrīdētās normas komersantiem ļaujot nākamajos taksācijas

periodos ar nodokli apliekamo ienākumu samazināt par iepriekšējo

gadu zaudējumiem. Zaudējumu pārnešana uz nākamo taksācijas

periodu esot ierobežota gan laika ziņā, gan atkarībā no zaudējumu

rašanās veida, gan arī gadījumos, kad kontroli pār

komercsabiedrību iegūst cita persona un tiek mainīts

saimnieciskās darbības veids.

Saeima norāda, ka apstrīdēto normu mērķis ir atvieglot nodokļu

slogu, tomēr vienlaikus arī neļaut šo atvieglojumu izmantot

tālab, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas. Zaudējumu pārnešana

uz nākamajiem taksācijas periodiem esot uzskatāma par labvēlīgu

regulējumu tādam nodokļu maksātājam, kas nemaina

saimnieciskās darbības veidu. Nedz fiziskajām, nedz juridiskajām

personām neesot konstitucionāli aizsargātu tiesību nemaksāt

nodokļus vai pieprasīt nodokļu režīma atvieglojumus.

Apstrīdētajās normās izraudzītais termiņš esot saistīts ar to,

ka komercsabiedrības zaudējumus lielākoties rada ilgtermiņa

ieguldījumi, proti, izdevumi par precēm un pakalpojumiem tiekot

uzrādīti tad, kad par attiecīgajām precēm un pakalpojumiem ir

gūti ieņēmumi.

Saeima uzskata, ka, saglabājot komercsabiedrības pamatdarbības

veidu, tiek veikts ekonomiski pamatots darījums un mazināts

risks, ka kontroles maiņu varētu izmantot apliekamā ienākuma un

tādējādi arī UIN apmēra mākslīgai samazināšanai. Turklāt

komercsabiedrības pamatdarbības veida saglabāšana ilgāku laiku

pēc kontroles maiņas radot zināmas garantijas tam, ka tiks

saglabātas arī attiecīgajā nozarē radītās darba vietas.

Leģitīmo mērķi neesot iespējams sasniegt ar citiem līdzekļiem,

jo nodokļu normatīvie akti nevarot ierobežot komercsabiedrības

pamatdarbības veida vai kontroles maiņu, bet varot ierobežot

zaudējumu pārnešanu. Nodokļa likuma 14. pantā esot izdarīti

vairāki precizējumi un papildinājumi, tātad likumdevējs esot

regulāri analizējis apstrīdētās normas un vērtējis tās arī

kopsakarā ar ekonomisko situāciju.

Apstrīdētās normas neliedzot komercsabiedrībai krīzes

situācijā un ārēju faktoru ietekmē mainīt saimnieciskās darbības

veidu. Tādējādi apstrīdētās normas saprātīgi ierobežojot personas

tiesības uz īpašumu.