116. pants
, gan Konvencijas 10. pants paredz, ka

personas tiesības iegūt informāciju var tikt ierobežotas,

citastarp arī tāpēc, lai aizsargātu valsts drošību.

Pamatots ir ģenerālprokurora

viedoklis, ka tiesība - pieeja valsts noslēpumam - nav jebkura

cilvēka tiesība, tā ir speciāla tiesība, kuru var iegūt tikai

konkrēta persona uz noteiktu laiku un kuras iegūšana saistīta ar

valsts pamatpienākumu - nacionālās drošības garantēšanu.

Saskaņā ar likuma "Par valsts

noslēpumu" 2. panta pirmo daļu "valsts noslēpums ir tāda

militāra, politiska, ekonomiska, zinātniska, tehniska vai cita

rakstura informācija, kura iekļauta Ministru kabineta

apstiprinātā sarakstā un kuras nozaudēšana vai nelikumīga

izpaušana var nodarīt kaitējumu valsts drošībai, ekonomiskajām

vai politiskajām interesēm". Minētā panta trešā daļa paredz, ka

"valsts noslēpuma objekts ir informācija (ziņa, ziņu kopums)

jebkurā tehniski iespējamā tās fiksēšanas veidā, kura saskaņā ar

šo likumu ir atzīta vai var tikt atzīta par valsts noslēpumu, kā

arī materiāls objekts, priekšmets, viela vai elektromagnētiskais

lauks, kas ietver, uzglabā, uzkrāj vai atspoguļo informāciju,

kura likumā noteiktajā kārtībā atzīta par valsts noslēpumu".

Noteikumos Nr. 226 ir uzskaitīti valsts noslēpuma objekti un

noteikta to slepenības pakāpe.

Tādējādi ierobežojumi personas

tiesībām iegūt tādu informāciju, kas ir valsts noslēpums,

noteikti ar likumu vai pamatojoties uz to. Šiem ierobežojumiem ir

leģitīms mērķis - valsts drošības aizsardzība. Šādi ierobežojumi

ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, tie nodrošina pienācīgu

līdzsvaru starp indivīda un sabiedrības interesēm. Tas izriet arī

no citu demokrātisko valstu pieredzes. Gan Eiropas Savienības,

gan NATO dokumenti paredz noteiktas klasificētas informācijas

kategorijas, pieeja kurām tiek ierobežota. Analogi ierobežojumi

noteikti arī daudzu demokrātisko valstu likumos.

Līdz ar to nevar uzskatīt, ka

personai ir "tiesības un likumiskās intereses" iegūt tādu

informāciju, kas ir likumā noteiktā kārtībā atzīta par valsts

noslēpumu. Likums "Par valsts noslēpumu" pamatoti garantē valstij

ekskluzīvas īpašuma tiesības uz valsts noslēpuma objektiem un

noteic, ka tie ir īpašā valsts aizsardzībā. Izvēloties pasākumus,

lai īstenotu šo aizsardzību, valstij ir visai plaša rīcības

brīvība.

3. Nav pamatots iesniedzēja

viedoklis, ka atteikums izsniegt speciālo atļauju skar viņa

tiesības uz darbu, kas esot attiecināmas uz Satversmē

aizsargātajām cilvēktiesībām. Satversme tieši negarantē tiesības

uz darbu.

Tomēr Satversmes 106. panta

pirmais teikums garantē ikvienam "tiesības brīvi izvēlēties

nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un

kvalifikācijai". Analogas normas ietvertas arī citu valstu

konstitūcijās, piemēram, Portugāles Republikas Konstitūcijas

47. pantā, Spānijas Karalistes Konstitūcijas 35. pantā,

Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma 12. pantā.

Tiesības brīvi izvēlēties darbavietu nozīmē arī tiesības saglabāt

esošo darbavietu. Šī pamattiesība aizsargā personu pret visām

valsts darbībām, kas šo izvēles brīvību ierobežo. Taču šīs

tiesības var ierobežot likumā noteiktā kārtībā tajos gadījumos,

kad to prasa ļoti svarīgu sabiedrības interešu aizsardzība un

tiek ievērots samērīguma princips (sk. Vācijas Federālās

konstitucionālās tiesas 1997. gada 8. jūlija spriedumu

lietā Nr. 1 BvR 1934/93, BverfGE 96, 189).

Likums "Par valsts noslēpumu"

paredz, ka gadījumā, ja personai netiek izsniegta speciālā

atļauja, tas ir pietiekams pamats, lai atteiktu tai pieņemšanu

darbā, kas saistīts ar valsts noslēpuma izmantošanu vai

aizsardzību, bet, ja amatpersonai vai darbiniekam tiek anulēta

speciālā atļauja vai arī netiek pagarināts speciālās atļaujas

termiņš, tas ir pietiekams pamats uzskatīt, ka šī persona

neatbilst ieņemamajam amatam, kas saistīts ar valsts noslēpuma

izmantošanu vai tā aizsardzību. Šāda persona no ieņemamā amata

(dienesta) ir nekavējoties atbrīvojama vai arī pārceļama darbā,

kas nav saistīts ar valsts noslēpumu.

Tādējādi atteikums izsniegt

speciālo atļauju liedz personai ne vien pieeju konkrētai

informācijai, bet arī tiesības izvēlēties vai saglabāt darba

vietu.

Arī Satversmes 106. pantā

noteiktās tiesības izvēlēties nodarbošanos un darba vietu var

tikt ierobežotas Satversmes 116. pantā paredzētajos

gadījumos un kārtībā, proti, lai aizsargātu citu cilvēku

tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību,

labklājību un tikumību.

Valsts drošības intereses prasa,

lai pieeja valsts noslēpumam būtu tikai personām, kuru

personiskās īpašības nepieļautu risku, ka valsts noslēpums varētu

tikt izpausts. No vienas puses, kopumā šādi ierobežojumi ir

nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā un tie nodrošina pienācīgu

līdzsvaru starp sabiedrības interesēm un indivīda interesēm. Arī

citās demokrātiskajās valstīs, tostarp NATO dalībvalstīs,

personām tiek izvirzītas augstas prasības speciālo atļauju

saņemšanai darbam ar klasificēto informāciju. Tā NATO dokumenta

Nr. C-M(2002)49 "Vienošanās starp Ziemeļatlantijas bloka

valstīm par informācijas drošību" (Agreement between the

parties to the North Atlantic treaty for the security of

information) 11. pantā noteikts, ka "personāla izvēles

process jāplāno tā, lai varētu izvērtēt, vai kādai personai -

ņemot vērā tās lojalitāti un uzticamību - var piešķirt tiesības

uz sākotnēju un arī ilgstošu piekļūšanu klasificētajai

informācijai, lai nerastos nevajadzīgs risks".

No otras puses, attiecībā uz katru

konkrēto personu šādi ierobežojumi ir pieļaujami tikai tad, ja

atteikums izsniegt speciālo atļauju ir pietiekami pamatots.

Katrai personai, kura atbilst likumā paredzētajiem kritērijiem,

ir tiesības izvēlēties arī tādu darba vietu, kurā tā saskaras ar

klasificēto informāciju, kā arī saņemt speciālo atļauju.

Arī NATO direktīvā

Nr. AC/35-D/2000 "Direktīva par personāla drošību"

(Directive on Personnel Security) noteikts, ka NATO vai

kompetentai valsts institūcijai jāizvērtē visa pieejamā

informācija par kādu personu, lai noteiktu, vai tai piešķirt

pārbaudes sertifikātu vai ne. Norādes uz potenciālām ietekmēšanas

iespējām vien nav par iemeslu sertifikāta nepiešķiršanai. Ja

personas lojalitāte, uzticamība nav apšaubāma, tad sertifikātu

var arī piešķirt. Taču NATO vai kompetentai valsts amatpersonai

jāizvērtē riska pakāpe katrā atsevišķā gadījumā, lai nolemtu, vai

sertifikātu var izsniegt.

4. Satversme tieši neparedz

vienlīdzīgas tiesības Latvijas pilsoņiem ieņemt valsts amatus, kā

tas ir noteikts Portugāles Republikas, Vācijas Federatīvās

Republikas un arī vairāku citu valstu konstitūcijās. Piemēram,

Portugāles Republikas Konstitūcijas 47. panta otrā daļa

paredz, ka "visiem pilsoņiem ir vienlīdzīgas tiesības ieņemt

amatus valsts sektorā, parasti konkursa kārtībā".

Tomēr no Satversmes 91. panta

izriet valsts pienākums nodrošināt personām, kas atrodas vienādos

un salīdzināmos apstākļos, vienlīdzīgu pieeju darbam publiskajā

sektorā, tostarp amatiem valsts dienestā un valsts civildienestā.

Tas nenozīmē, ka valstij jānodrošina šādi amati visiem, kas to

vēlas. Taču personām pieeja šiem amatiem nodrošināma pēc

objektīviem kritērijiem. Ikvienai personai, kam ir attiecīga

kvalifikācija un personiskās īpašības, ir tiesības un likumiskās

intereses vienlīdzīgi ar citām personām pretendēt uz vakantajiem

amatiem valsts sektorā, arī amatiem, kas saistīti ar darbu ar

valsts noslēpumiem.

5. Lai arī SAB direktoru

apstiprina Saeima un viņam ir zināma neatkarība, bet

ģenerālprokurors ir tiesu sistēmai piederīga amatpersona, tomēr

pamatots ir iesniedzēja viedoklis, ka SAB direktoru un

ģenerālprokuroru nevar uzskatīt par tādām institūcijām, kas

atbilst apzīmējumam "tiesa", proti, par neatkarīgu tiesu varas

institūciju, kas izskata lietu. Tādā aspektā šis jēdziens

tulkojams sasaistē ar Satversmes 6. nodaļu. Tādējādi

apstrīdētā likuma "Par valsts noslēpumu" norma ierobežo

Satversmes 92. pantā noteiktās pamattiesības.

Satversmes 116. pantā

Satversmes 92. pants nav minēts, tomēr tas nenozīmē, ka

Satversmes 92. pantā noteiktajām pamattiesībām nevar noteikt

absolūti nekādus ierobežojumus. Satversmes tiesa ir secinājusi,

ka arī Satversmes 116. pantā neminētās pamattiesības var

ierobežot, lai aizsargātu citas Satversmē garantētās vērtības

(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra

spriedumu lietā nr. 2002-04-03).

Satversmes 92. pantā

noteiktajām personas pamattiesībām var noteikt ierobežojumus, lai

aizsargātu citas Satversmē garantētas vērtības, tostarp citu

personu pamattiesības, demokrātisku valsts iekārtu un valsts

drošību.

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa,

kā to pamatoti atbildes rakstā norāda Saeima, ir atzinusi, ka

tiesības griezties tiesā nav absolūtas un var tikt ierobežotas.

Šādi ierobežojumi ir pieļaujami, jo pati šo tiesību būtība prasa

valsts noteiktu regulējumu. Taču ir jābūt leģitīmam mērķim, kura

dēļ attiecīgie ierobežojumi uzlikti, kā arī tiem jābūt samērīgiem

ar mērķi, ko valsts vēlējusies sasniegt [sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas spriedumus lietās "Golders pret

Lielbritāniju" (Golder v. the United Kingdom) un "Fogertijs pret

Lielbritāniju" (Fogarty v. the United Kingdom)].

Vērtējot, vai šie ierobežojumi ir

nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, jāņem vērā, ka personas

pārbaudes materiāli atbilstoši apstrīdētajai Noteikumu

Nr. 226 normai tiek klasificēti kā konfidenciāli un tādējādi

atzīstami par valsts noslēpumu, jo pārbaudē var tikt izmantoti

operatīvās darbības pasākumi, kuru saturs un kuros iesaistītās

personas saskaņā ar likumu arī ir valsts noslēpums. Pieļaujot, ka

pārbaudāmā persona iepazīstas ar šiem materiāliem pilnībā, var

tikt nodarīts būtisks kaitējums operatīvo darbinieku

konfidencialitātei un rezultātā šie darbinieki turpmāk nevarētu

pildīt savus pienākumus. Šajā gadījumā valsts interesēm kopumā

nodarītais kaitējums būtu daudz lielāks nekā atsevišķu personu

tiesību ierobežojums, liedzot tām pieeju valsts noslēpumam.

Izvērtējot ierobežojumu proporcionalitāti, jāņem vērā arī tas, ka

personai ir zināmas iespējas pārsūdzēt atteikumu, tostarp

neatkarīgas institūcijas augstai amatpersonai -

ģenerālprokuroram.

Tomēr jāņem vērā arī, ka

Satversmes 89. pants un Konvencijas 13. pants prasa,

lai valsts personas pamattiesībām nodrošinātu aizsardzību, kas ir

"tik efektīva, cik iespējams" [sk. Eiropas Cilvēktiesību

tiesas spriedumu lietā "Golders pret Lielbritāniju" (Golder v.

the United Kingdom)].

It īpaši, ja personai tiek

atteikta tās tiesību aizstāvība tiesā, nepieciešams, lai

alternatīvā procedūra būtu izsvērta un dotu iespēju personai

realizēt savu tiesību aizsardzību maksimāli augstā līmenī. Likuma

"Par valsts noslēpumu" 10. panta pirmā daļa paredz: "Ja tiek

lemts jautājums par speciālo atļauju izsniegšanu konkrētām

personām, likumā noteiktajā kārtībā šo personu pārbaudi veic

valsts drošības iestādes, kuras noskaidro un sniedz atzinumu par

to, vai nepastāv šā likuma 9. panta trešajā daļā noteiktie

ierobežojumi." Tomēr kārtība, kādā tiek pieņemts lēmums par

speciālās atļaujas izsniegšanu vai atteikšanos to izsniegt,

tostarp speciālas garantijas, pārbaudāmajai personai likumā nav

noteiktas.

Valsts cilvēktiesību birojs

(turpmāk - VCB) vēstulē iesniedzējam pamatoti norāda, ka VCB nav

pieejami pārbaudes lietu materiāli un nav iespējams izvērtēt

faktus pēc būtības, tomēr no līdzīga rakstura sūdzībām VCB

secinājis, ka pastāvošā kārtība, kad SAB atzinums ir pietiekams,

lai neļautu cilvēkam strādāt konkrētos amatos iekšlietu

struktūrās, un pārsūdzības kārtība ir diezgan formāla, ļauj

vienkārši no amatiem atbrīvot nevēlamus cilvēkus un viņiem ir

ierobežotas iespējas aizstāvēt savas tiesības. Arī iesniedzējs

uzsvēris, ka nedz SAB direktors, nedz ģenerālprokurors nav

uzklausījis viņa paskaidrojumus. Turklāt attiecībā uz iesniedzēju

šaubas par atteikuma pamatotību var radīt arī tas, ka SAB

direktors mainījis atteikuma formulējumu.

Šāda kārtība nesamērīgi ierobežo

pārbaudāmās personas tiesības, rada šaubas par pieņemto lēmumu

objektivitāti un nav nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā.

Satversmes 1.pants noteic, ka

Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika. Kā Satversmes

tiesa secinājusi vairākos spriedumos, no šā panta izriet virkne

tiesiskas valsts principu, tostarp taisnīguma princips.

Savukārt taisnīguma princips

ietver prasības, kas nepieciešamas taisnīgai lietu izskatīšanas

procedūrai, un viena no šādām prasībām ir audiatur et altera

pars. Tas nozīmē, ka abām procesa pusēm ir tiesības izklāstīt

savu viedokli attiecīgajā jautājumā, tas ir, tiesības tikt

uzklausītām izskatāmajā lietā.

Jēdziens "taisnīga tiesa" ietver

sevī arī pienācīgu, tiesiskai valstij atbilstošu procesu, kurā

lieta tiek izskatīta. Tas nenozīmē, ka tiesības uz taisnīgu

lietas izskatīšanu nepastāv arī ārpus tiesām, administratīvajā

procesā un gadījumos, ja tas nav noteikts normatīvajos aktos.

Satversmes 92. pants paredz gan pienākumu izveidot attiecīgu

tiesu institūciju sistēmu, gan arī pienākumu pieņemt attiecīgas

procesuālās normas (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

5. marta spriedumu lietā nr. 2001-10-01).

Tiesiskā valstī ir iespējams

izstrādāt vairāk pārdomātu mehānismu, lai, lemjot par speciālās

atļaujas izsniegšanu, vienlaikus ar valsts drošības interesēm

iespēju robežās ņemtu vērā arī katras konkrētās pārbaudāmās

personas intereses.

Piemēram, Vācijas Federatīvās

Republikas Likuma par federālo drošības pārbaužu nosacījumiem un

procedūru (Gesetz ūber die Voraussetzungen und das Verfahren

von Sicherheitsūberprūfungen des Bundes) 6. paragrāfa

pirmā daļa noteic, ka, pirms tiek atteikta pieeja darbībai, kas

saistīta ar valsts drošību, pārbaudāmajam dodama iespēja

izteikties par faktiem, kas ir nozīmīgi lēmuma pieņemšanai.

Pārbaudāmais var ierasties uz uzklausīšanu kopā ar advokātu.

Uzklausīšana notiek tādā veidā, kas nodrošina informācijas avotu

aizsardzību un aizsargā pārbaudāmās personas likumiskās

intereses. Uzklausīšana izpaliek, ja tā var izraisīt būtisku

kaitējumu federācijas vai kādas pavalsts drošībai, it īpaši

veicot kandidātu pārbaudi darbam federālajā izlūkdienestā.

Taisnīguma princips prasa, lai

pārbaudāmajai personai iespēju robežās būtu nodrošinātas tiesības

izteikt savu viedokli un tikt uzklausītai, pirms tiek atteikts

izsniegt speciālo atļauju. Arī iesniedzējam bija tiesības tikt

uzklausītam.

Tomēr apstrīdētā likuma "Par

valsts noslēpumu" norma neizslēdz iespēju kompetentajām

institūcijām īstenot minēto principu. Šīs normas jāinterpretē

atbilstoši Satversmei un iespēju robežās katrā konkrētā gadījumā

jānodrošina personai tiesības tikt uzklausītai. Interpretējot

likuma normas šādi, apstrīdētajā normā noteiktais personas

tiesību ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi - valsts

drošības aizsardzību.

6. Ir jānošķir personas

tiesība saņemt informāciju par sevi un tiesība saņemt informāciju

vispār un par citiem, kas attiecīgi balstās uz divām dažādām

cilvēka tiesībām: tiesību uz privātās dzīves aizsardzību un

tiesību uz informācijas brīvību. No vienas puses, personai nav

tiesību prasīt pieeju valsts noslēpumam kā tādam, taču, no otras

puses, personai katrā konkrētā gadījumā ir tiesības

pārliecināties, vai informācija, kas skar tieši šo personu pašu,

klasificētās informācijas kategorijā iekļauta pamatoti.

Apstrīdētā Noteikumu Nr. 226