17. pants
nosakot, ka "jebkura persona Latvijas Civilprocesa

kodeksā noteiktajā kārtībā esot tiesīga pārsūdzēt tiesā valsts un

pašvaldību amatpersonu rīcību, ar kuru aizskartas tās tiesības".

Šīs cilvēktiesības esot nostiprinātas arī Satversmes

92. pantā. Taču ne Satversmes 92. pants, ne Konvencija

neietverot obligātu prasību nodrošināt iespēju ikvienu

amatpersonas lēmumu pārsūdzēt tiesā. Jautājumā par personas

tiesībām aizstāvēt savas intereses taisnīgā tiesā esot jāizdala

arī valsts intereses savas suverenitātes un nacionālās drošības

garantēšanā, šajā gadījumā paredzot valsts interešu prioritāti

pār personas subjektīvajām tiesībām un interesēm.

Ministru kabinets uzsver, ka

tiesības uz pieeju valsts noslēpumam neesot cilvēktiesību

sastāvdaļa un valsts aizsargājot tai piederošu īpaši būtisku

informāciju, izvirzot papildu prasības personām, kuras iegūst

tiesības ar to strādāt. Īpaši kritēriji un sevišķi rūpīga personu

atlase esot ietverta visu valstu likumdošanas aktos, kā arī

Eiropas Savienības dokumentos un NATO minimālajos standartos.

Ministru kabinets izsaka viedokli,

ka visi kritēriji, kuri ņemami vērā, vērtējot iespējamību dot

pieeju klasificētai informācijai, esot publiski pieejami un

noteikti likumā. Jebkura persona, pirms sāk pildīt amata

pienākumus, kuru specifika prasa iegūt pielaidi darbam ar valsts

noslēpumu, var iepazīties ar nosacījumiem, kādiem tai jāatbilst,

lai ieņemtu noteiktu amatu.

Ministru kabinets atgādina, ka

apstrīdētais Noteikumu nr. 226 punkts noteic, ka valsts

noslēpumu sarakstā ietilpst arī sevišķās lietvedības žurnāli,

pārbaudes materiāli, valsts noslēpumu pieņemšanas-nodošanas un

iznīcināšanas akti. Ar šiem materiāliem varot iepazīties tikai

personas, kurām ir atļauta pieeja valsts noslēpumam, jo šīs

informācijas izpaušana varot apdraudēt valsts intereses, nodarot

kaitējumu konkrētai valsts institūcijai.

7. Sagatavojot lietu

izskatīšanai, atzinumi saņemti no SAB un ģenerālprokurora.

SAB atbalsta Saeimas un

Ministru kabineta izteikto viedokli, uzsverot, ka tiesības saņemt

pieeju valsts noslēpumam neesot cilvēktiesību sastāvdaļa. Valsts

aizsargājot tai piederošu īpaši būtisku informāciju, izvirzot

papildu prasības personām, kuras iegūst tiesības ar to

strādāt.

SAB izsaka viedokli, ka Latvijas

modelis attiecībā uz atteikumu dot atļauju pieejai valsts

noslēpumam nodrošina divpakāpju pārsūdzības iespēju. Gan SAB

direktors, gan ģenerālprokurors esot Saeimas apstiprinātas

amatpersonas, tām esot plašas tiesības iegūt jebkuru papildu

informāciju jautājuma objektīvai izlemšanai. Drošības iestādei

esot pieejama operatīvā informācija, līdz ar to tai esot plašākas

iespējas objektīvi izlemt katru konkrēto gadījumu.

Ģenerālprokurors atzīst, ka

tiesība - pieeja valsts noslēpumam - nav jebkura cilvēka tiesība,

tā ir speciāla tiesība, kuru var iegūt tikai konkrēta persona uz

noteiktu laiku un kuras iegūšana saistīta ar valsts

pamatpienākumu - nacionālās drošības garantēšanu. Lai izvērtētu

apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 92. pantam,

nepieciešams noskaidrot, vai jēdziens "aizstāvēt savas tiesības

taisnīgā tiesā" ietver arī tiesības pārsūdzēt amatpersonas lēmumu

par jautājumu, kas nav saistīts ar cilvēka pamattiesībām.

Ģenerālprokurors uzsver, ka

personas pārbaudes materiāli atbilstoši apstrīdētajai Noteikumu

nr. 226 normai tiek klasificēti kā konfidenciāli un tādējādi

atzīstami par valsts noslēpumu. Šāds ierobežojums esot

attaisnojams, jo pārbaudē var tikt izmantoti operatīvās darbības

pasākumi, kuru saturs un kuros iesaistītās personas saskaņā ar

likumu arī ir valsts noslēpums.

Secinājumu

daļa

1. Satversmes 92. panta

pirmais teikums noteic, ka "ikviens var aizstāvēt savas tiesības

un likumiskās intereses taisnīgā tiesā". Šī norma sasaucas ar ANO

Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 10. pantā

deklarētajām tiesībām, Konvencijas 6. pantā garantētajām

tiesībām uz taisnīgu tiesu un Starptautiskā pakta par pilsoņu un

politiskajām tiesībām 14. pantā paredzētajām tiesībām.

Tomēr tas nenozīmē, ka personai

tiek garantētas tiesības jebkuru tai svarīgu jautājumu izlemt

tiesā. Satversmes 92. pants garantē personai tiesības

taisnīgā tiesā aizsargāt tikai "tiesības un likumiskās

intereses". Tāpēc, lai noskaidrotu, vai apstrīdētās normas

atbilst šim Satversmes pantam, visupirms jākonstatē, vai

apstrīdētās normas skar personas tiesības un likumiskās

intereses.

2. Satversmes tiesa ir secinājusi,

ka "tiesības uz informācijas brīvību, arī tiesības saņemt

informāciju, ir cilvēktiesību un pamatbrīvību neatņemama

sastāvdaļa. Šīs tiesības garantētas demokrātisko valstu

pamatlikumos un starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos.

Saskaņā ar Satversmes 100. pantu "ikvienam ir tiesības uz

vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un

izplatīt informāciju, paust savus uzskatus". Savukārt, ievērojot

Satversmes 116. pantu, šīs tiesības var ierobežot tikai ar

likumu un tikai, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības,

demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un

tikumību" [sk. Satversmes tiesas 1999. gada

6. jūlija spriedumu lietā nr. 04-02(99)].

Satversmes 100. pantā

garantētās tiesības sasaucas ar Konvencijas 10. pantā

garantētajām tiesībām iegūt informāciju. Tomēr gan Satversmes