14. pants
uzliekot valstij par pienākumu nodrošināt ikvienam

indivīdam "pieeju tiesai", bet apstrīdētās likuma "Par valsts

noslēpumu" normas liedzot iespēju panākt lietas izskatīšanu

objektīvā un neatkarīgā tiesā.

Pēc iepazīšanās ar lietas

materiāliem iesniedzējs apgalvo, ka lēmums par atteikumu izsniegt

speciālo atļauju skarot viņa tiesības uz darbu, kas esot

attiecināmas uz civiltiesībām, kā arī Satversmē aizsargātajām

cilvēktiesībām.

Konstitucionālajā sūdzībā un tās

papildinājumā uzsvērts, ka SAB direktoru un ģenerālprokuroru

nevarot uzskatīt par tādām institūcijām, kas atbilst apzīmējumam

"tiesa". Iesniedzējs norāda, ka procedūra, kurā lietu izskata

ģenerālprokurors, nenodrošinot taisnīgu lietas izskatīšanu. Lieta

netiekot skatīta personas klātbūtnē, turklāt personai neesot

nekādu iespēju iesniegt savus pierādījumus un izteikt savus

apsvērumus.

Par procedūras trūkumu iesniedzējs

uzskata arī to, ka personai saskaņā ar apstrīdēto Noteikumu

Nr. 226 normu netiekot dota iespēja iepazīties ar pārbaudes

lietas materiāliem. Tādējādi personai neesot iespēju sevi

pilnvērtīgi aizstāvēt.

Pēc iepazīšanās ar lietas

materiāliem iesniedzējs papildus norāda, ka netiekot ievērots

princips par visu cilvēku vienlīdzību likuma priekšā, jo

Robežsardzē dienestu vēl arvien turpinot personas, kuras

dienējušas virsnieku amatos bijušās PSRS, tostarp arī VDK

robežapsardzības karaspēkā.

Iesniedzējs uzsver, ka valsts

drošība var būt par pamatu samērīgam indivīda tiesību

ierobežojumam, taču šajā gadījumā šis ierobežojums esot

acīmredzami nesamērīgs. Neesot saskatāms apdraudējums, kas rastos

no tā, ka lieta tiktu izskatīta tiesā.

6. Institūcijas, kas izdevušas

apstrīdētos aktus, - Saeima un Ministru kabinets - atbildes

rakstos izsaka viedokli, ka pieteikums nav pamatots, un lūdz to

noraidīt.

Saeima uzsver, ka

Satversmes 92. panta normas tulkojamas pēc iespējas

atbilstoši interpretācijai, kāda tiek lietota starptautisko

cilvēktiesību normu piemērošanas praksē. Atsaucoties uz Eiropas

Cilvēktiesību tiesas praksi, Saeima norāda, ka personas tiesības

griezties tiesā neesot absolūtas un varot tikt ierobežotas. Šādi

ierobežojumi esot pieļaujami, jo pati šo tiesību būtība prasot

valsts noteiktu regulējumu.

Saeima norāda - Eiropas

Cilvēktiesību tiesa esot atzinusi, ka Konvencijas 6. pants

"pārklājas" ar Konvencijas 13. pantā nostiprinātajām

tiesībām uz efektīvu aizsardzību valsts institūcijās. Šajā pantā

minētajām valsts institūcijām ne vienmēr esot jābūt "tiesu

iestādēm šaurākā nozīmē".

Saeima izsaka viedokli, ka

publiska rakstura lietās, kurās priekšroka dodama sabiedrības

interesēm, tostarp lietās par atteikumu izsniegt speciālo atļauju

vai šādas atļaujas anulēšanu, valsts ar saviem likumdošanas

aktiem var ierobežot pieeju tiesai un noteikt citādu tiesību

aizsardzības mehānismu.

Saeima atgādina, ka saskaņā ar

likumu valstij esot ekskluzīvas tiesības uz valsts noslēpuma

objektiem un tie esot īpašā valsts aizsardzībā, lai nepieļautu

kaitējuma nodarīšanu valsts drošībai. Valsts drošības interesēs

pieeja valsts noslēpumam netiekot garantēta ikvienai personai

automātiski. Pieeja valsts noslēpumam esot atļauta tikai tām

personām, kurām saskaņā ar amata (dienesta) pienākumiem vai

konkrētu darba (dienesta) uzdevumu ir nepieciešams veikt darbu,

kas saistīts ar valsts noslēpuma izmantošanu vai aizsardzību.

Saeima uzsver, ka Latvijas likumā

ir paredzēta divpakāpju pārsūdzības iespēja speciālās atļaujas

atteikuma vai anulēšanas gadījumā. Turpretim lielākajā daļā

valstu šādus lēmumus varot pārsūdzēt vienīgi valsts drošības

iestāžu augstākajai amatpersonai, bet Spānijā, Francijā, Čehijā,

Itālijā pārsūdzības iespējas šādos gadījumos vispār neesot.

Minētajās valstīs attiecīgā drošības iestāde, kas veikusi

personas pārbaudi, varot patstāvīgi pieņemt lēmumu par speciālās

atļaujas izsniegšanu, bet atteikuma gadījumā - pat nenorādīt

atteikuma pamatojumu.

Saeima norāda, ka gan SAB

direktoru, gan ģenerālprokuroru amatā ieceļot Saeima, minētās

amatpersonas esot neatkarīgas un darbojoties uz likuma pamata,

tām esot plašas pilnvaras iegūt jebkuru papildu informāciju un

nodrošināt lietas objektīvu izskatīšanu. Turklāt ģenerālprokurors

neesot saistīts ar valsts drošības iestādēm, jo esot tiesu

sistēmai piederīga amatpersona un līdz ar to lietas iznākumā

neieinteresēta institūcija.

Saeima apgalvo, ka apstrīdētajā

likuma normā paredzētais ierobežojums attiecībā uz pieeju tiesai

esot uzskatāms par leģitīmu, demokrātiskā sabiedrībā nepieciešamu

un samērīgu.

Ministru kabinets izsaka

viedokli, ka likuma "Iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu

izskatīšanas kārtība valsts un pašvaldību institūcijās"