18. pants

Lai noteiktu, vai atšķirīgajai attieksmei, ko

izraisa apstrīdētā norma, ir objektīvs un saprātīgs pamats,

jāpārbauda, vai atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis.

Pieņemt tādu tiesisko regulējumu, kas rada atšķirīgu attieksmi

pret savstarpēji salīdzināmām personu grupām, likumdevējs var

vienīgi tad, ja šādu rīcību attaisno sasniedzamais leģitīmais

mērķis. Nosakot tiesību ierobežojumus, pienākums uzrādīt un

pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas

procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 13. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2014-02-01 13. punktu).

Saeima savā atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētajā normā

ietvertais kritērijs - prasība, lai bērns normatīvajos aktos

noteiktajā kārtībā attiecīgajā periodā būtu atzīts par bērnu ar

invaliditāti, - kalpo personu ar invaliditāti un šādu personu

ģimenes locekļu tiesību aizsardzībai, kā arī visas sabiedrības

labklājības nodrošināšanai. Satversmes tiesa uzsver, ka

izskatāmajā lietā ir nozīme nevis vispārīgam apstrīdētās normas

mērķim, bet gan tieši tās radītās atšķirīgās attieksmes

leģitīmajam mērķim. Ar apstrīdēto normu radītā atšķirīgā

attieksme nav vērsta uz visu personu ar invaliditāti un šādu

personu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību, jo tā neaizsargā,

piemēram, pieteicēju izskatāmās lietas pamatā esošajā

administratīvajā lietā.

Vecuma pensijas ir valsts sociālās politikas jautājums, kam ir

ilglaicīgs raksturs un kam nepieciešama stabilitāte. Sabiedrības

vienas daļas - pensijas saņēmēju - interesēs ir sabalansēt

pensiju budžeta izdevumus ar ieņēmumiem un nepieļaut šā budžeta

līdzekļu pārtēriņu (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta

sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1.3. un 3.2.

punktu). Ir nepieciešams nodrošināt, lai pensiju izmaksas

būtu iespējamas arī nākotnē, kad demogrāfiskais stāvoklis,

iespējams, būs citāds (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 11.

novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 8. punktu).

Apstrīdētajā normā ietvertā prasība, ka bērnam vismaz astoņus

gadus jābūt atzītam par bērnu ar invaliditāti atbilstoši viņa

aprūpes laikā spēkā esošajos normatīvajos aktos noteiktajai

kārtībai, konkretizē to personu loku, kurām ir tiesības saņemt

vecuma pensiju piecus gadus pirms likumā noteiktā pensionēšanās

vecuma sasniegšanas, un tādējādi arī speciālā budžeta izdevumu

apmēru.

Ņemot vērā minēto, var atzīt, ka atšķirīgā attieksme ir

noteikta ar mērķi nodrošināt valstī efektīvu un paredzamu sociālā

nodrošinājuma piešķiršanas sistēmu. Šāda likumdevēja pieeja ir

vērsta uz pensiju sistēmas ilgtermiņa stabilitātes nodrošināšanu,

kas saskan ar Satversmes 116. pantā noteikto leģitīmo mērķi -

sabiedrības labklājības aizsardzību.

Līdz ar to apstrīdētās normas

radītās atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis ir aizsargāt

sabiedrības labklājību.