Par likuma "Par valsts pensijām" 11. panta ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam

22. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11.

punktu tiesai ir jānosaka brīdis, ar kuru apstrīdētā norma (akts)

zaudē spēku.

Likumdevējs Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā daļā

Satversmes tiesai ir piešķīris plašu rīcības brīvību izlemt, no

kura brīža spēku zaudē tāda apstrīdētā norma, kas atzīta par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. Lai atzītu

apstrīdēto normu par spēkā neesošu nevis no sprieduma

publicēšanas dienas, bet no cita brīža, Satversmes tiesai savs

viedoklis ir jāpamato (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21.

decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 34. punktu un 2014. gada

28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 21. punktu).

Pieteikuma iesniedzējs ir izteicis lūgumu atzīt apstrīdēto

normu par spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža attiecībā uz

personām, kuras vērsušās administratīvajā tiesā ar pieteikumu par

vecuma pensijas priekšlaicīgu piešķiršanu.

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka, lemjot par brīdi, ar

kuru apstrīdētā norma (akts) zaudē spēku, jāņem vērā, ka tās

uzdevums ir pēc iespējas novērst pieteikuma iesniedzēju

pamattiesību aizskārumu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16.

decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu). Minētā

Satversmes tiesas atziņa izskatāmajā lietā ir attiecināma uz tām

personām, kuras ir uzsākušas savu tiesību aizsardzību

administratīvā procesa kārtībā un kurām ir piemērojama apstrīdētā

norma.

Tādējādi, lai aizsargātu to personu

pamattiesības, kuras ir uzsākušas savu tiesību aizsardzību

Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā un kurām ir

piemērojama apstrīdētā norma, tā atzīstama par spēkā neesošu no

pieņemšanas brīža.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda: