21. pants

Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai apstrīdētās

normas radītā atšķirīgā attieksme ir nepieciešama, proti, vai

leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un

likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

21.1. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī

citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir

nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu un 2014. gada 28.

novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 20.2. punktu).

Vienlaikus Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai

nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās

pamattiesības aizskartu mazāk, kā arī to, vai likumdevējs,

ierobežojot kādas personas vai personu grupas pamattiesības, ir

pienācīgi izvērtējis šādus alternatīvus līdzekļus (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2008-36-01 15. punktu un 2010. gada 30. marta sprieduma lietā

Nr. 2009-85-01 19. punktu).

21.2. Satversmes tiesa jau konstatējusi, ka

apstrīdētajā normā ir ietverti invaliditātes noteikšanas

kritēriji, kas bija paredzēti bērna aprūpes laikā šādos

normatīvajos aktos: Latvijas teritorijā piemērotajā PSRS 1979.

gada Pavēlē, Latvijas Republikas 1990. gada Pavēlē un Latvijas

Republikas 1999. gada Rīkojumā.

Līdz 1979. gada 13. decembrim PSRS invaliditātes noteikšana

bērniem vispār nebija tiesiski iespējama, jo saskaņā ar PSRS

1956. gada Instrukciju medicīniskās indikācijas bija jāvērtē

kopsakarā ar personas darbspējām. Arī PSRS 1979. gada Pavēle

ietvēra ierobežotu medicīnisko indikāciju sarakstu, atbilstoši

kuram bija iespējams bērnam noteikt invaliditāti.

Satversmes tiesa norāda, ka jau 1959. gada 20. novembrī

Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās Asamblejas pasludinātā

Bērnu tiesību deklarācija ietvēra vairākus principus, atbilstoši

kuriem jebkādos apstākļos bērnam ir jābūt nodrošinātai īpašai

aizsardzībai. Bērnu tiesību deklarācijas 4. princips uzsver bērna

tiesības uz īpašu sociālo nodrošinājumu, kā arī tiesības augt un

attīstīties veselam. Savukārt 1975. gada 9. decembra Deklarācija

par personu ar invaliditāti tiesībām, kas citstarp balstīta arī

Bērnu tiesību deklarācijā ietvertajos principos, nosaka personu

ar invaliditāti tiesību īstenošanu uz vienlīdzības pamata, kā arī

šādas personas ģimenes īpašo lomu. Šie cilvēktiesību dokumenti

starptautiskā mērogā izvirzīja personu ar invaliditāti tiesību un

bērna vislabāko interešu aizsardzības principus.

Pamatojoties uz norādītajiem principiem, tika izstrādāta 1989.

gada 20. novembra Bērnu tiesību konvencija un 2006. gada 13.

decembra Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām.

Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 7. pants noteic,

ka dalībvalstis veic visus nepieciešamos pasākumus, lai

nodrošinātu, ka bērni ar invaliditāti vienlīdzīgi ar citiem

bērniem pilnībā bauda visas cilvēka tiesības un pamatbrīvības un

ka visos lēmumos, kas attiecas uz bērniem ar invaliditāti,

galvenais apsvērums ir bērna vislabākās intereses. Savukārt

atbilstoši Bērnu tiesību konvencijas 23. panta 1. punktam bērnam

ar invaliditāti jādzīvo pilnvērtīga un cienīga dzīve tādos

apstākļos, kas garantē viņa pašcieņu, palīdz viņam uzturēt ticību

saviem spēkiem un atvieglo iespējas aktīvi piedalīties

sabiedrības dzīvē. Savukārt šā paša panta 2. punktā noteikts, ka

dalībvalstis atzīst bērna ar invaliditāti tiesības uz sevišķu

gādību. Valstij ir jāveicina un jānodrošina, lai bērnam, kam uz

to ir tiesības, un par viņa aprūpi atbildīgajām personām

atbilstoši pieejamiem resursiem tiek sniegta lūgtā palīdzība, kas

piemērota konkrētā bērna stāvoklim un viņa vecāku vai citu par

bērnu atbildīgo personu apstākļiem.

Arī Satversmes tiesa atzinusi, ka tiesiskajās attiecībās, kas

skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērnu prioritāras ir

viņa tiesības un vislabākās intereses. Likumdevējam jāievēro, lai

pieņemtie normatīvie akti aizsargātu bērna likumiskās intereses

iespējami labākajā veidā (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 11.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-02-0106 11. punktu). Bērna

tiesības un likumiskās intereses tiek skartas ne tikai tad, kad

lēmums jāpieņem tieši attiecībā uz bērnu, bet arī tad, kad lēmums

var būt tikai attiecināms uz bērnu vai var netieši skart bērnu.

Jebkuras citas prioritātes atzīšana bez nopietna iemesla un

attaisnojuma nav pieļaujama (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 11.

punktu). Turklāt no Satversmes 110. panta izriet valsts

pienākums izveidot un uzturēt sistēmu, kas nodrošina īpašu

sociālo aizsardzību bērniem ar invaliditāti. Vienlaikus šādas

sistēmas mērķis ir mazināt stresu bērna ar invaliditāti vecākiem

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 23.

novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 13. punktu).

Apstrīdētā norma ietver atsauci uz PSRS normatīvo regulējumu,

kas acīmredzami atpalika no minētajiem vispārējiem bērnu ar

invaliditāti un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzības

attīstības procesiem. Latvijas likumdevējam, pieņemot apstrīdēto

normu, bija jāievēro bērna vislabāko interešu prioritātes

principa un nepieciešamības pēc īpašas aizsardzības

nodrošināšanas bērniem ar invaliditāti un viņu ģimenes locekļiem

attīstība laikā un uz vienlīdzības pamatiem.

21.3. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pieņemtā

Latvijas Republikas 1990. gada Pavēle, uz kuru atsaucas arī

apstrīdētā norma, ietvēra ievērojami plašāku bērniem piemērojamo

invaliditātes noteikšanas kritēriju klāstu. Šo kritēriju

uzskaitījuma paplašināšana bija saistīta nevis ar zinātnes

attīstību, kuras rezultātā būtu radusies iespēja konkrētu slimību

vai patoloģisko stāvokli diagnosticēt vai ārstēt, bet gan ar

mērķi izveidot tieši bērniem piemērotu invaliditātes noteikšanas

sistēmu.

Piemēram, Latvijas teritorijā līdz pat Latvijas Republikas

1990. gada Pavēles spēkā stāšanās brīdim rokas apakšdelma

zaudēšana vai pilnīgs kurlums nevarēja būt pamats invaliditātes

noteikšanai bērnam, savukārt atbilstoši minētajai pavēlei šie

patoloģiskie stāvokļi, kā arī 3. un 4. pakāpes vājdzirdība bija

pamats invaliditātes noteikšanai. Pieaugušajiem ar šādām

indikācijām invaliditāti noteica jau kopš 1956. gada. Tādējādi

var secināt, ka PSRS normatīvais regulējums neparedzēja tieši

bērniem piemērotu invaliditātes noteikšanas sistēmu. No minētā

izriet, ka līdz Latvijas Republikas 1990. gada Pavēles spēkā

stāšanās brīdim konkrētu vecāku bērniem faktiski jau varēja būt

šajā pavēlē norādītā slimība vai patoloģiskais stāvoklis, taču

atbilstoši tobrīd piemērotajiem normatīvajiem aktiem invaliditāte

netika atzīta. Šāda bērna aprūpe vecākiem uzlika ne mazāku

fizisko un psiholoģisko slodzi un arī darba un socializācijas

iespēju ierobežojumus kā tāda bērna aprūpe, kuram invaliditāte

bija noteikta.

Ģimenei nodrošināmais atbalsts ir paredzēts tam, lai bērna

vecākiem mazinātu stresu un ļautu saglabāt veselīgu vidi ģimenē

(sk. Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā

Nr. 2015-10-01 13. punktu). Bērnu ar invaliditāti un viņu

ģimenes locekļu pamattiesību ievērošana ir visas sabiedrības

interesēs. Sabiedrības labklājība var tikt nodrošināta tad, ja

valsts sekmē iedzīvotāju, citstarp arī personu ar invaliditāti,

it īpaši bērnu ar invaliditāti, pilnvērtīgu un vienlīdzīgu

sociālo aizsardzību, kas garantēta Satversmes 110. pantā.

Citas valsts, proti, PSRS, normatīvais regulējums par

invaliditātes noteikšanu bērniem tajā ietverto kritēriju ziņā

ievērojami atšķiras no Satversmes tiesas iepriekš norādītajiem

starptautiskajās tiesībās nostiprinātajiem bērnu ar invaliditāti

un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzības principiem un

demokrātiskas tiesiskas valsts, proti, Latvijas, pieņemtā

regulējuma. Satversmes tiesa uzsver, ka šādi totalitāras valsts

noteikti kritēriji nedrīkst būt pamats tam, lai personai liegtu

tādas tiesības, kas citai personai, kura atrodas tādos pašos un

salīdzināmos apstākļos, tiek nodrošinātas.

Konkrētajā situācijā likumdevējs nav atbilstoši vienlīdzības

principam izvērtējis, kā vislabāk būtu īstenojamas bērnu ar

invaliditāti vecāku pamattiesības gadījumos, kad bērns 1990. gada

16. septembrī bija vecāks par desmit gadiem un viņam jau līdz tam

laikam bijusi tāda konkrēta slimība vai patoloģiskais stāvoklis,

kas invaliditātes noteikšanas kritērijiem atbilda tikai pēc

Latvijas Republikas 1990. gada Pavēles spēkā stāšanās. Turklāt

izskatāmajā lietā ir jāņem vērā arī tas, ka saskaņā ar

Noteikumiem Nr. 805 vairs nav paredzēts vērtēt bērna veselības

stāvokli laikā līdz 1979. gada 13. decembrim. Tādējādi vispār nav

iespējams konstatēt, ka līdz šim datumam persona ir aprūpējusi

bērnu, kurš vismaz astoņus gadus bijis normatīvajos aktos

noteiktajā kārtībā atzīts par bērnu ar invaliditāti, savukārt

attiecībā uz laika posmu no 1979. gada 14. decembra līdz 1990.

gada 16. septembrim šāda iespēja ir ierobežota ar PSRS 1979. gada

Pavēlē noteiktajiem kritērijiem.

Beidzot piemērot tādu normatīvo regulējumu, kas nav saskanīgs

ar bērnu ar invaliditāti un viņu ģimenes locekļu tiesību

aizsardzības principiem, personu pamattiesības tiktu ierobežotas

mazāk, turklāt netiktu destabilizēta sociālā nodrošinājuma

sistēma, jo to vecāku skaits, uz kuriem attiecas apstrīdētā norma

un kuru bērna aprūpes laikā tika piemēroti PSRS normatīvajos

aktos ietvertie invaliditātes noteikšanas kritēriji, ir

salīdzinoši neliels (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas

materiālu 56. lp. un nodibinājuma "Apeirons" viedokli

lietas materiālu 85.-88. lp.). Tādējādi pēc Latvijas

neatkarības atjaunošanas pieņemto normatīvo aktu un tajos

ietverto invaliditātes noteikšanas kritēriju piemērošana

attiecībā uz bērna aprūpi iepriekšējā laika posmā ir uzskatāma

par vienu no iespējamiem alternatīvajiem līdzekļiem, kas mazāk

aizskartu personām Satversmē noteiktās pamattiesības.

Likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, izvēloties piemērotāko

regulējumu Satversmē paredzēto pamattiesību īstenošanai, un

Satversmes tiesa nevar aizstāt likumdevēja rīcības brīvību ar

savu viedokli par racionālāko risinājumu (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.

2011-03-01 20. punktu un 2012. gada 2. maija sprieduma lietā Nr.

2011-17-03 16. punktu). Tomēr likumdevēja rīcības brīvību

invaliditātes noteikšanas kritēriju izvēlē konkrētajā gadījumā

ierobežo nepieciešamība ievērot tiesiskās vienlīdzības principu,

kā arī aizsargāt bērnu ar invaliditāti un viņu ģimenes locekļu

tiesības.

Ņemot vērā minēto, secināms, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā

liedz personai tiesības uz vecuma pensiju pirms likumā noteiktā

vecuma sasniegšanas un nosaka prasību konstatēt, ka bērnam

invaliditāte bijusi atzīta atbilstoši viņa aprūpes laikā

piemērotajiem PSRS normatīvajos aktos paredzētajiem invaliditātes

noteikšanas kritērijiem, neatbilst samērīguma principam.

Līdz ar to apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 91. panta pirmā teikuma tvērumā

ietilpstošajam tiesiskās vienlīdzības principam un tādējādi ir

pretrunā arī ar Satversmes 109. pantu.