3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima

- nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja viedoklim un uzskata, ka

apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam

un 109. pantam.

Tiesības priekšlaicīgi pensionēties personai, kura aprūpējusi

bērnu ar invaliditāti, esot cieši saistītas ar vispārējo kārtību,

kādā valsts nosaka personām invaliditāti. Šī kārtība esot

atkarīga no apstākļiem un kritērijiem, piemēram, tādiem kā

attiecīgajā laika posmā pieejamo medicīnas līdzekļu un

palīglīdzekļu attīstības pakāpe un kvalitāte. Pieteikuma

iesniedzējs apšaubot apstrīdētās normas satversmību vienīgi

sakarā ar nepieciešamību konstatēt, ka bērnam līdz 18 gadu vecuma

sasniegšanai vismaz astoņus gadus ir bijusi normatīvajos aktos

noteiktajā kārtībā - proti, atbilstoši konkrētajā laika posmā

spēkā esošajiem invaliditātes noteikšanas kritērijiem - atzīta

invaliditāte.

Apstrīdētajā normā ietvertās tiesības uz priekšlaicīgu

pensionēšanos esot valsts noteikta papildu sociālā garantija. Tā

esot atzīstama par lex specialis iepretim vispārējam

vecuma pensiju piešķiršanas regulējumam, jo paredzot īpaši

labvēlīgu tiesisko regulējumu noteiktam personu lokam. Šādas

privilēģijas piešķiršana personām esot likumdevēja

tiesībpolitiska izšķiršanās par īpaša atbalsta nepieciešamību

vecākiem, kuri audzinājuši bērnu ar invaliditāti. No Satversmes

neizrietot valsts pienākums šādu atbalstu nodrošināt, jo tas

neietilpstot valstij obligāti izpildāmajās minimālajās prasībās

sociālo tiesību jomā. Tāpēc valstij esot plaša rīcības brīvība

gan attiecīgo personu loka izvēlē, gan papildu sociālo garantiju

piešķiršanas kritēriju noteikšanā.

Priekšlaicīgās pensionēšanās iespēja, ko likumdevējs

paredzējis Pensiju likumā, esot uzskatāma par sociālo

nodrošinājumu un ietilpstot Satversmes 109. panta tvērumā.

Apstrīdētā norma neierobežojot nevienas personas jau pastāvīgi

iegūtās tiesības, bet gan piešķirot noteiktam personu lokam

subjektīvas tiesības saņemt vecuma pensiju piecus gadus pirms

vispārējā likumā noteiktā pensijas vecuma sasniegšanas. Tādējādi

apstrīdētā norma esot aplūkojama valsts pozitīvo pienākumu

izpildes kontekstā.

Likumdevējs esot veicis atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu

personām iespēju priekšlaicīgi saņemt vecuma pensiju. Apstrīdētā

norma neietekmējot arī personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu

vecuma gadījumā vismaz minimālajā apmērā. Lai gan likumdevējam

esot plaša rīcības brīvība noteikt pensiju sistēmas tiesisko

regulējumu, tomēr pieņemtajiem lēmumiem vajagot būt atbilstošiem

vispārējo tiesību principiem. Apstrīdētajā normā ietvertais

kritērijs - prasība, lai bērns vismaz astoņus gadus likumā

noteiktajā kārtībā būtu atzīts par bērnu ar invaliditāti, -

atbilstot Satversmes 91. pantā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības

principam.

Lai noskaidrotu, vai apstrīdētā norma paredz atšķirīgu

attieksmi, esot jāņem vērā arī Satversmes 109. pantā noteiktās

tiesības uz sociālo nodrošinājumu, uz šā panta pamata valstī

izveidotā pensiju aprēķināšanas sistēma un tas, kādas tiesības šī

sistēma personai piešķir. Apstrīdētā norma neradot tiesisku

nevienlīdzību, jo paredzot vienādu priekšlaicīgās pensionēšanās

tiesību saturu un apjomu visiem vecākiem, kuri vismaz astoņus

gadus ir aprūpējuši bērnu ar oficiāli atzītu invaliditāti līdz

brīdim, kad viņš sasniedzis 18 gadu vecumu. Apstrīdētā norma un

ar to cieši saistītie bērna invaliditātes noteikšanas kritēriji

tiekot piemēroti vienādi visām personām, kuras vēlas

priekšlaicīgi pensionēties. Līdz ar to apstrīdētā norma

neparedzot atšķirīgu attieksmi.

Tomēr atsevišķos gadījumos apstrīdētā norma varot radīt

faktisku nevienlīdzību starp vecākiem, kuri astoņus gadus ir

aprūpējuši bērnus ar vienādiem veselības traucējumiem. Noteikta

personu grupa varot neiegūt tiesības priekšlaicīgi pensionēties,

ja bērna aprūpes laikā spēkā bijušie normatīvie akti ir

mainījušies un tādēļ viņam invaliditāte bijusi noteikta par

astoņiem gadiem īsākā laika posmā. Tomēr šādas kārtības

izveidošanai esot objektīvs un saprātīgs pamats.

Apstrīdētās normas piemērošana esot atkarīga no invaliditātes

noteikšanas kritērijiem, kuri dažādos laika posmos varot būt

atšķirīgi. Laika gaitā mainījusies izpratne par to, kādi bērna

funkcionēšanas ierobežojumi ir tik būtiski un rada tādas sekas,

lai tiktu iekļauti invaliditātes noteikšanas kritēriju katalogā.

Prasība, lai bērns attiecīgā laika posmā būtu normatīvajos aktos

noteiktajā kārtībā atzīts par bērnu ar invaliditāti, esot

piemērota leģitīma mērķa sasniegšanai, proti, personu ar

invaliditāti un to ģimenes locekļu tiesību aizsardzībai, kā arī

visas sabiedrības labklājības nodrošināšanai.

Pieteikuma iesniedzēja norādītais tiesiskais regulējums, kas

it kā varētu nodrošināt vienlīdzīgāku attieksmi, tomēr nenovērstu

atsevišķu personu nonākšanu nevienlīdzīgā situācijā, bet, gluži

otrādi, varot pat palielināt šādu gadījumu skaitu. Sociālo

tiesību jomā absolūta vienlīdzība neesot iespējama un, lai arī

kādas tiesību normas tiktu pieņemtas, vienmēr būšot iespējami tā

saucamie robežgadījumi, kuros ar striktu un gramatisku attiecīgās

normas piemērošanu var netikt sasniegts likumdevēja iecerētais

mērķis. Piešķirot personām īpašu aizsardzību pēc kritērijiem,

kuri objektīvu iemeslu dēļ ir mainīgi, varot veidoties tādas

situācijas, kad atsevišķa persona vai personu grupa attiecīgo

atbalstu nesaņem vai saņem mazākā mērā nekā citas. Esot

paredzams, ka, mainoties invaliditātes noteikšanas kritērijiem,

atsevišķos gadījumos joprojām var veidoties faktiska

nevienlīdzība. Tādējādi nepastāvot citi, personas tiesības mazāk

ierobežojoši līdzekļi, ar kuriem būtu iespējams nodrošināt

efektīvu un stabilu sistēmu sociālā nodrošinājuma piešķiršanai

bērniem ar invaliditāti un viņu ģimenes locekļiem.

Pastāvošā sistēma nodrošinot vecākiem, kuri aprūpējuši bērnu

ar invaliditāti, īpašu atbalsta veidu - tiesības priekšlaicīgi

pensionēties - un vienlaikus paredzot šā atbalsta piešķiršanas,

kā arī speciālā budžeta līdzekļu izlietojuma pārredzamību,

stabilitāti un efektivitāti. Ar apstrīdēto normu personai

netiekot atņemtas jau piešķirtās tiesības, nedz arī pārkāpts

tiesiskās paļāvības princips. Apstrīdētā norma neliedzot personai

nepieciešamības gadījumā pretendēt uz citiem sociālā

nodrošinājuma un sociālās palīdzības veidiem. Līdz ar to

sabiedrības ieguvums esot lielāks nekā atsevišķam indivīdam

radītais kaitējums.

Turklāt Saeima uzskata, ka netipiskās situācijās tiesību

piemērotājs apstrīdēto normu var piemērot elastīgi, lai panāktu

likumdevēja mērķim atbilstošu taisnīgu un samērīgu risinājumu.

Arī izskatāmās lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā un

citās līdzīgās lietās taisnīgu noregulējumu varot rast tieši

tiesību normas piemērošanas, nevis grozīšanas ceļā.