Par likuma "Par valsts pensijām" 11. panta ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam

4. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka

apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam

un 109. pantam tiktāl, ciktāl nav noteikta vienlīdzības principam

atbilstoša kārtība, kādā Komisija sniedz atzinumu par bērna

veselības stāvokļa atbilstību invaliditātes noteikšanas

kritērijiem.

Apstrīdētā norma pati par sevi neierobežojot sociālo tiesību

īstenošanu vismaz minimālā apmērā, taču tās atbilstība Satversmes

109. pantam esot vērtējama kopsakarā ar Satversmes 91. pantā

ietverto tiesiskās vienlīdzības principu. Tiesībsargs piekrīt

tam, ka Pieteikuma iesniedzēja norādītās personas atrodas

vienādos un salīdzināmos apstākļos. Saeima esot pareizi

norādījusi, ka apstrīdētā norma ir tiesiski neitrāla, tomēr tās

piemērošanas rezultātā rodas faktiska nevienlīdzība starp

vecākiem, kuri astoņus gadus aprūpējuši bērnu ar noteiktiem

veselības traucējumiem. Apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu

attieksmi pret šādiem vecākiem atkarībā no bērna dzimšanas laika

un viņa aprūpes periodā spēkā bijušā tiesiskā regulējuma

izmaiņām. Apstrīdētās normas mērķis esot aizsargāt personu ar

invaliditāti un to ģimenes locekļu tiesības, kā arī nodrošināt

visas sabiedrības labklājību.

Izskatāmajā lietā esot nepieciešams vērtēt arī tās tiesību

normas, kuras rada faktisko nevienlīdzību, proti, Noteikumu Nr.

1209 12.1 punktu un Noteikumu Nr. 805 24. punktu.

Tieši šie punkti liedzot sasniegt apstrīdētās normas leģitīmo

mērķi. Analizēt, kāpēc atbilstoši PSRS normatīvajiem aktiem

invaliditātes noteikšanas medicīnisko indikāciju skaits bērniem

bija ievērojami mazāks nekā pieaugušajiem, neesot nekādas

nepieciešamības, jo Latvijas Republika neesot PSRS tiesību un

pienākumu pārmantotāja. Sociāla rakstura priekšrocības nevarot

piešķirt, pamatojoties uz citas valsts noteiktajiem kritērijiem,

kuru piemērošana acīmredzami noved pie tiesiskās

nevienlīdzības.

Leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt ar citiem, indivīda

tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, proti, ja bērna

veselības stāvokļa atbilstība invaliditātei laikā līdz 1990. gada

16. septembrim tiktu vērtēta pēc Latvijas Republikas 1990. gada

Pavēlē noteiktajiem kritērijiem. Tiesību normu piemērošanas

rezultātā šo mērķi neesot iespējams sasniegt.