5. pants

Pieaicinātā persona - Labklājības ministrija -

uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam un 109. pantam.

Persona ar invaliditātes statusu saistītās sociālās garantijas

iegūstot no dienas, kad tai normatīvajos aktos paredzētajā

kārtībā ir noteikta invaliditāte, ko apliecina attiecīgs

dokuments, nevis tikai fakts, ka personas veselības stāvoklis

atbildis invaliditātes noteikšanas kritērijiem. Valstī izveidotā

invaliditātes noteikšanas kārtība esot saistīta ar apstākļiem un

kritērijiem, kuri bija spēkā attiecīgajā laika posmā. Ja bērnam

invaliditāte nebija noteikta, tad viņa vecākam neesot pamata

paļauties uz kādu papildu sociālo garantiju saņemšanu nākotnē pēc

tiesiskā regulējuma maiņas. Noteikumu Nr. 805 4. pielikumā

ietvertais invaliditātes noteikšanas kritēriju saraksts esot

atkarīgs no daudziem mainīgiem apstākļiem un turpmāk varot tikt

paplašināts vai sašaurināts.

Nosakot jebkādas sociālās garantijas, vienmēr vajagot

rēķināties ar robežgadījumiem, kuros kāda persona būs ieguvēja

vai zaudētāja. Pieteikuma iesniedzēja piedāvātais risinājums

nevarot nodrošināt taisnīgāku attieksmi pret vecākiem, jo

invaliditātes noteikšanas sistēma laika gaitā tiekot pilnveidota.

Līdz ar to arī turpmāk būšot iespējamas tādas situācijas, ka

bērniem ir vienāds veselības stāvoklis, kas atbilst invaliditātes

noteikšanas kritērijiem, bet kādam no viņiem invaliditāte netiks

noteikta. Vecāka tiesības uz priekšlaicīgu pensionēšanos tik un

tā būšot atkarīgas no bērna dzimšanas laika vai pensijas

pieprasīšanas dienas, un atsevišķas personas atvieglojumu varētu

nesaņemt, turklāt piedāvātā risinājuma akceptēšana varot novest

arī pie tiesiskās nenoteiktības.

Ar apstrīdēto normu paredzētajai atšķirīgajai attieksmei esot

leģitīms mērķis - pensiju sistēmas ilgtermiņa stabilitātes

nodrošināšana. Nosakot konkrētu bērna ar invaliditāti aprūpes

laiku, tiekot sabalansētas valsts saistības sociālo tiesību jomā

un valsts ekonomiskās iespējas. Turklāt apstrīdētajā normā

paredzētajai sociālajai garantijai esot papildu raksturs.

Tādējādi labums, ko gūst sabiedrība, esot lielāks par personas

tiesību ierobežojumu.