2. pants

Pieteikuma iesniedzēji - divdesmit 12. Saeimas

deputāti (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēji) - lūdz Satversmes

tiesu atzīt Pensiju likuma 12. panta pirmo daļu, ciktāl tā paredz

pensijas kapitāla aktualizācijai izmantot indeksu, kas mazāks par

skaitli "1", un pārejas noteikumu 65.2. apakšpunktu

(turpmāk arī - apstrīdētās normas) par neatbilstošiem Latvijas

Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. panta pirmajam

teikumam, 105. un 109. pantam un spēkā neesošiem no to

pieņemšanas dienas.

2.1. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka visi vecuma

pensionāri ar līdzīgu darba stāžu un līdzīgām veiktajām sociālās

apdrošināšanas iemaksām atrodas vienādos un savstarpēji

salīdzināmos apstākļos. Apstrīdētās normas paredzot atšķirīgu

attieksmi pret šīm personām. Gadījumos, kad pensija tika

aprēķināta par gadiem, kuros pensijas kapitāla aktualizācijai

izmantotais ikgadējais apdrošināšanas iemaksu algas indekss

(turpmāk - Indekss) bija lielāks par skaitli "1",

proti, personām, kuras pensionējušās 2009. gadā vai agrāk,

pensijas kapitāls netiekot samazināts. Tomēr 2009., 2010. un

2011. gadā Indekss bijis mazāks par skaitli "1", tādēļ

personām, kuras devušās pensijā 2010. gadā vai vēlāk, pensijas

kapitāls ticis samazināts. Tādējādi apstrīdētās normas paredzot

atšķirīgu attieksmi pret personām atkarībā no laika, kad tās

devušās pensijā.

Pensiju likuma 12. panta pirmajā daļā paredzētais Indekss esot

noteikts ar mērķi nodrošināt ikgadēju pensijas kapitāla

pieaugumu. Likumdevējs neesot vēlējies pieļaut pensijas kapitāla

samazinājumu ekonomiskās lejupslīdes apstākļos. Pēc būtības

likumdevējs to esot atzinis, pieņemot 2015. gada 18. jūnija

likumu "Grozījumi likumā "Par valsts

pensijām"" un Pensiju likuma 12. pantu papildinot ar

ceturto daļu, kas nepieļauj pensijas kapitāla indeksācijai

izmantot Indeksu, kas mazāks par skaitli "1". Tomēr

minētie likuma grozījumi nespējot novērst atšķirīgo attieksmi, jo

atbilstoši Pensiju likuma pārejas noteikumu 65.2. apakšpunktam

netiekot pārrēķinātas jau izmaksātās pensijas, kuras piešķirtas,

ņemot vērā Indeksus, kas mazāki par skaitli "1".

Tādējādi netiekot novērsts kaitējums, kas personām radies

apstrīdēto normu piemērošanas rezultātā. Apstrīdētajās normās

noteiktajai atšķirīgajai attieksmei neesot leģitīma mērķa.

Ja Satversmes tiesa par atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi

atzītu valsts budžeta līdzekļu ekonomiju, likumdevēja izraudzītos

līdzekļus tomēr nevarētu uzskatīt par atbilstošiem samērīguma

principam.

Apstrīdētās normas esot pretrunā ar pensijas kapitāla

aktualizācijas vispārīgo mērķi - ilgtermiņā pasargāt pensijas

kapitālu no inflācijas ietekmes, kā arī nodrošināt tā reālu

pieaugumu un sekmēt pensiju sistēmas ilgtspēju. Tādējādi

apstrīdētās normas neesot piemērotas leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

Kaut arī likumdevējam, veidojot pensiju sistēmu, ir rīcības

brīvība, tomēr tas nedrīkstot izvēlēties tādus līdzekļus, kas

ietekmētu tikai vienu pensionāru grupu un nostādītu to

nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar citiem pensionāriem.

Sociālās apdrošināšanas budžeta līdzekļus esot iespējams taupīt

arī citādos veidos, kas neradītu atšķirīgu attieksmi. Tādējādi

izraudzītie līdzekļi neesot nepieciešami leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

Pensionāri esot īpaši mazaizsargāta personu grupa, kas

pakļauta augstam nabadzības riskam. Indeksi, kas mazāki par

skaitli "1", esot piemēroti, aprēķinot pensijas vairāk

nekā 100 tūkstošiem pensionāru, un daudzos gadījumos būtiski

samazinājuši aprēķinātās pensijas apmēru. Pensijas samazinājums

tik plašai sabiedrības grupai radot lielāku kaitējumu nekā to

labumu, ko sabiedrība gūstot no sociālās apdrošināšanas budžeta

līdzekļu ekonomijas. Tādējādi šāds ierobežojums neesot atbilstošs

leģitīmajam mērķim un Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

nostiprinātajam vienlīdzības principam kopumā.

2.2. Apstrīdētās normas neatbilstot arī Satversmes 105.

pantam. Personas veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas un

personīgajā kontā reģistrētais pensijas kapitāla uzkrājums esot

uzskatāms par aizsargājamu īpašuma tiesību objektu. Apstrīdētās

normas ierobežojot personu tiesības saņemt pensiju tādā apmērā,

kādā persona ir līdzdarbojusies pensiju sistēmā. Tāda Indeksa

piemērošana, kurš ir mazāks par skaitli "1",

ierobežojot tiesības uz īpašumu, jo ar to tiekot samazināts

cilvēka personīgajā kontā reģistrētais pensijas kapitāls.

Pieteikuma iesniedzēji pauž viedokli, ka Pensiju likuma

pārejas noteikumu 65.2. apakšpunkts ir pārāk nekonkrēts, lai

uzskatītu, ka tas pieņemts ar likumu. Šī norma nenosakot, kuros

gados piešķirtās pensijas un kādā termiņā būtu pārrēķināmas.

Tādējādi neesot paredzams, kādā veidā šī norma tiks piemērota

praksē.

Apstrīdētajās normās noteiktajam īpašuma tiesību ierobežojumam

neesot leģitīma mērķa, jo valsts budžeta līdzekļu ekonomija

nevarot būt pašmērķis un kalpot par pamattiesību ierobežojuma

leģitīmo mērķi Satversmes 116. panta izpratnē. Šāds ierobežojums

neatbilstot arī samērīguma principam, jo apstrīdētās normas

neveicinot sabiedrības labklājību. Pensionāru tiesības varētu

tikt aizsargātas, nosakot, ka Indekss nevar būt mazāks par

skaitli "1". Kaut arī šāds risinājums prasītu papildu

līdzekļus no sociālās apdrošināšanas budžeta, tā uzkrājumi esot

pietiekami attiecīgo tēriņu segšanai. Tādējādi apstrīdētās normas

neatbilstot Satversmes 105. pantam.

2.3. Satversmes 109. pants aizsargājot personu tiesības

uz sociālo nodrošinājumu.

Personai, kura veikusi sociālās apdrošināšanas iemaksas, esot

tiesības paļauties uz to, ka veiktās iemaksas tiks ņemtas vērā,

aprēķinot vecuma pensiju. Tomēr apstrīdētās normas pieļaujot

pensijas kapitāla samazināšanu, piemērojot Indeksu, kas mazāks

par skaitli "1". Tādējādi valsts atņemot personām daļu

uzkrātā pensijas kapitāla, kas veidojies no to veiktajām sociālās

apdrošināšanas iemaksām.

Apstrīdētās normas neatbilstot sociāli atbildīgas valsts

principam, jo neesot vērstas uz sociālo atšķirību izlīdzināšanu.

Tieši pretēji, tās radot sociālās atšķirības un atšķirīgu dzīves

līmeni pensionāriem ar līdzīgu darba stāžu un līdzīgām veiktajām

sociālās apdrošināšanas iemaksām. Tā kā apdrošinātās personas

pensijas kapitāls un vecuma pensijas apmērs ir atkarīgs no

personas veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, valstij

nepiemītot rīcības brīvība ierobežot personas tiesības uz sociālo

nodrošinājumu. Tādējādi apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes

109. pantam.

Pieteikuma iesniedzēji pauž viedokli, ka Satversmes tiesai

esot pienākums gādāt par aizskarto personu tiesību efektīvu

aizsardzību un agrākā stāvokļa atjaunošanu. Tādēļ apstrīdētās

normas esot atzīstamas par neatbilstošām Satversmei un spēkā

neesošām no to izdošanas dienas.