16. pants
"Invaliditātes pensijas aprēķināšana"

tika izteikts šādā redakcijā:

"(1) Invaliditātes pensiju atkarībā no tā, kāda

invaliditātes grupa ir noteikta - pirmā, otrā vai trešā -,

piešķir:

1) I un II grupas invaliditātes gadījumā pēc šādas

formulas:

I grupas invalīdiem

P= 0,45 x Vi + ______ ASi x Vi x 0,1

ASie

II grupas invalīdiem

P = 0,4 x Vi + ______ ASi x Vi x 0,1

ASie

P - pensija; Vi - apdrošinātās personas vidējā apdrošināšanas

iemaksu alga par jebkuriem 36 mēnešiem pēc kārtas (neatkarīgi no

tā, cik ilgs bijis pārtraukums darbā) pēdējo piecu gadu laikā

pirms invaliditātes pensijas piešķiršanas, bet ne vairāk par

valstī noteiktās minimālās algas pieckāršu apmēru. Mēneši, kuros

invaliditātes pensijas pieprasītājs nostrādājis nepilnu darba

dienu skaitu, invaliditātes pensijas aprēķināšanai ņemami vērā kā

pilni darba mēneši. Ja piecu gadu laikā pirms invaliditātes

pensijas piešķiršanas ir nostrādāts mazāk par 36 mēnešiem, vidējā

apdrošināšanas iemaksu alga aprēķināma par faktiski

nostrādātajiem darba mēnešiem; ASi - apdrošinātās personas

individuālais apdrošināšanas stāžs; ASie - maksimāli iespējamais

apdrošināšanas stāžs no šā likuma 4. pantā noteiktā vecuma

sasniegšanas līdz šā likuma 11. panta pirmajā daļā noteiktā

vecuma sasniegšanai;

2) III grupas invaliditātes gadījumā - valsts sociālā

nodrošinājuma pabalsta līmenī.

(2) I un II grupas invaliditātes pensijas apmērs nedrīkst būt

mazāks par valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, kuram piemērots

šāds koeficients:

I grupas invaliditātes gadījumā - 1,6;

II grupas invaliditātes gadījumā - 1,4.

(3) Ja apdrošinātā persona piecus gadus pirms invaliditātes

pensijas piešķiršanas nav strādājusi, invaliditātes pensijas

aprēķināšanai ņemami vērā 50 procenti no iepriekšējā gada vidējās

apdrošināšanas iemaksu algas.

(4) Mainoties invaliditātes grupai, invaliditātes pensijas

apmērs pārrēķināms no invaliditātes atkārtotas noteikšanas dienas

šajā pantā noteiktajā kārtībā, ņemot vērā apdrošinātās personas

individuālo un maksimāli iespējamo apdrošināšanas stāžu un vidējo

(aktualizēto) apdrošināšanas iemaksu algu, kāda bija ņemta vērā,

aprēķinot (pārrēķinot) invaliditātes pensiju līdz invaliditātes

grupas maiņas dienai."

1.2. 2013. gada 9. jūlijā Saeima pieņēma

likumu "Grozījumi likumā "Par valsts

pensijām"", kas publicēts Latvijas Republikas

oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis"

2013. gada 17. jūlijā, bet stājās spēkā 2013. gada

18. jūlijā.

Ar šo likumu citastarp tika grozīta likuma "Par valsts

pensijām" 16. panta ceturtā daļa, izsakot to šādā

redakcijā:

"Mainoties invaliditātes grupai, I un II grupas

invaliditātes pensijas apmērs pārrēķināms no invaliditātes

atkārtotas noteikšanas dienas šajā pantā noteiktajā kārtībā,

ņemot vērā apdrošinātās personas individuālo un maksimāli

iespējamo apdrošināšanas stāžu, vidējo apdrošināšanas iemaksu

algu, kāda bija ņemta vērā, piešķirot (pārrēķinot) invaliditātes

pensiju, un pensijas pārrēķina daļas, kas aprēķinātas saskaņā ar

šā likuma 24. panta piekto daļu. Ja invaliditātes grupa tiek

mainīta no vieglākas uz smagāku vai tiek atjaunota iepriekš

noteiktā smagākā invaliditātes grupa, pārrēķinātais invaliditātes

pensijas apmērs nedrīkst būt mazāks par iepriekš saņemtās

invaliditātes pensijas apmēru."

Tāpat ar šo likumu tika grozīta arī likuma "Par valsts

pensijām" 24. panta piektā daļa, izsakot to šādā

redakcijā:

"Pārrēķināto I un II grupas invaliditātes pensiju

veido agrāk piešķirtā (pārrēķinātā) pensija un pensijas pārrēķina

daļa, kas tiek aprēķināta pēc šādas formulas:

P1 =

(ASi1/ASie1) x Vi1 x 0,1, kur

P1 - pensijas pārrēķina daļa;

ASi1 - to mēnešu skaits, kuros pēc pensijas

piešķiršanas (pārrēķināšanas) veiktas vai bija jāveic sociālās

apdrošināšanas iemaksas invaliditātes apdrošināšanai;

ASie1 - maksimāli iespējamais apdrošināšanas stāžs

(izteikts mēnešos) pensijas pārrēķināšanas dienā;

Vi1 - personas vidējā apdrošināšanas iemaksu alga

par papildinātajiem mēnešiem, kuros pēc pensijas piešķiršanas

(pārrēķināšanas) veiktas vai bija jāveic sociālās apdrošināšanas

iemaksas invaliditātes apdrošināšanai."

Atbilstoši likuma "Par valsts pensijām" pārejas

noteikumu 62. punktam minētie grozījumi, cita starp

grozījumi šā likuma 16.panta ceturtajā daļā un 24.panta piektajā

daļā, kas noteic kārtību, kādā invaliditātes pensija pārrēķināma

un piešķirama no jauna, stājās spēkā 2013. gada

1.oktobrī.

2. Pieteikuma iesniedzēja - Administratīvā rajona

tiesa (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) -, izskatot lietu

Nr. A420431513, kas ierosināta pēc Daiņa Pētera Kļaviņa

(turpmāk - pieteicējs administratīvajā lietā) pieteikuma par

labvēlīgāka administratīvā akta izdošanu - par invaliditātes

pensijas pārrēķinu, ņemot vērā veiktās valsts sociālās

apdrošināšanas obligātās iemaksas (turpmāk arī - sociālās

iemaksas), pieņēma lēmumu apturēt tiesvedību lietā un vērsties ar

pieteikumu Satversmes tiesā.

Pieteikuma iesniedzēja izskatāmās lietas ietvaros

konstatējusi, ka pieteicējs administratīvajā lietā ir persona ar

invaliditāti. 2000. gadā viņam noteikta 3. grupas

invaliditāte un piešķirta 3. grupas invaliditātes pensija.

2013. gada 8. maijā pieteicējam administratīvajā lietā

noteikta 2. grupas invaliditāte. Sakarā ar invaliditātes

grupas maiņu Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (turpmāk -

VSAA) ar 2013. gada 30. jūlija lēmumu pārrēķināja

piešķirto 3. grupas invaliditātes pensiju uz 2. grupas

invaliditātes pensiju, ņemot vērā uzkrāto apdrošināšanas stāžu un

aktualizēto apdrošināšanas iemaksu algu.

2013. gada 1. oktobrī stājās spēkā grozījumi likuma

"Par valsts pensijām" (turpmāk - Pensiju likums)

16. panta ceturtajā daļā. Ievērojot minēto, VSAA ar

2013. gada 29. oktobra lēmumu pārrēķināja pieteicējam

administratīvajā lietā piešķirto 2. grupas invaliditātes

pensiju.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Pensiju likuma

16. panta ceturtā daļa (turpmāk - apstrīdētā norma)

(redakcijā, kas bija spēkā no 1997. gada 7. janvāra

līdz 2013. gada 30. septembrim, un 2013. gada

17. jūlija redakcijā), ciktāl tā attiecas uz invaliditātes

pensijas pārrēķina formulu invaliditātes grupas maiņas gadījumā,

ja invaliditātes pensijas saņēmējs līdz invaliditātes grupas

maiņai ir bijis darba ņēmējs un veicis sociālās iemaksas,

neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)

91. un 109. pantam.

Pamatojot apstrīdētās normas neatbilstību Satversmes

91. pantam, Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka izskatāmajā

gadījumā nosakāmas divas salīdzināmas personu grupas, proti, no

vienas puses, 2. grupas invalīdi, kuriem iepriekš noteikta

3. grupas invaliditāte un kuri pēc tās noteikšanas joprojām

bijuši darba ņēmēji un veikuši sociālās iemaksas līdz

2. grupas invaliditātes noteikšanai, un, no otras puses,

sociāli apdrošināti darba ņēmēji, kuri veikuši sociālās iemaksas

un kuriem 2. grupas invaliditāte noteikta uzreiz.

Pieteikuma iesniedzēja norādījusi, ka pie abām minētajām

grupām piederošas personas atrodas vienādos un salīdzināmos

apstākļos, jo ieguvušas tiesības uz invaliditātes pensiju un

periodā līdz 2. grupas invaliditātes noteikšanai bijušas

sociāli apdrošināti darba ņēmēji, kas veikuši sociālās

iemaksas.

Apstrīdētā norma redakcijā, kas bija spēkā no 1997. gada

7. janvāra līdz 2013. gada 30. septembrim, un

2013. gada 17. jūlija redakcijā kā vienu no

nosacījumiem invaliditātes pensijas pārrēķināšanai invaliditātes

grupas maiņas gadījumā paredz vidējo (aktualizēto) apdrošināšanas

iemaksu algu, kāda bija ņemta vērā, aprēķinot (pārrēķinot)

invaliditātes pensiju līdz invaliditātes grupas maiņas dienai.

Savukārt personai, kura bijusi darba ņēmējs, veikusi sociālās

iemaksas un kurai noteikta 2. grupas invaliditāte,

invaliditātes pensija aprēķināma pēc Pensiju likuma

16. panta pirmās daļas 1. punktā noteiktās invaliditātes

pensijas aprēķina formulas. Minētajā normā viens no aprēķinu

veidojošajiem elementiem ir apdrošinātās personas vidējā

apdrošināšanas iemaksu alga par jebkuriem 36 mēnešiem pēc kārtas

(neatkarīgi no tā, cik ilgs bijis pārtraukums darbā) pēdējo piecu

gadu laikā pirms invaliditātes pensijas piešķiršanas.

No iepriekš minētā Pieteikuma iesniedzēja secina, ka Pensiju

likuma 16. panta ceturtā daļa gan redakcijā, kas bija spēkā

no 1997. gada 7. janvāra līdz 2013. gada

30. septembrim, gan pašreiz spēkā esošajā redakcijā paredz

atšķirīgu attieksmi pret personām atkarībā no tā, vai pirms

2. grupas invaliditātes pensijas aprēķināšanas tām bijusi

noteikta 3. grupas invaliditāte.

Pieteikuma iesniedzēja par pazīmi, pēc kuras abas salīdzināmās

grupas atšķiras, atzīst to, ka pirmajā grupā ietilpstošajām

personām invaliditātes pensija tiek pārrēķināta sakarā ar

invaliditātes grupas maiņu, jo šīm personām invaliditātes pensija

bija piešķirta jau iepriekš pēc invaliditātes iegūšanas, savukārt

otrajā grupā ietilpstošajām personām invaliditātes pensija tiek

piešķirta pirmoreiz. Tomēr Satversmes tiesa 2013. gada 31.

janvāra sprieduma lietā Nr. 2012-09-01 (turpmāk arī -

spriedums lietā Nr. 2012-09-01) 12.2. un 12.3. punktā

esot secinājusi, ka minētā atšķirība neliedzot šīs personu grupas

salīdzināt.

Pieteikuma iesniedzēja piekrīt, ka apstrīdētajā normā

paredzētās atšķirīgās attieksmes mērķis ir aizsargāt tādu personu

tiesības uz sociālo nodrošinājumu, kurām pēc invaliditātes

noteikšanas, turpinot strādāt, ienākumi ir mazāki, nekā bija līdz

invaliditātes iegūšanai. Tātad apstrīdētās normas mērķis esot

nodrošināt, lai šo personu ienākumi pensijas pārrēķināšanas

gadījumā nesamazinātos. Tomēr, kā atzinusi Satversmes tiesa

spriedumā lietā Nr. 2012-09-01, konkrēta apmēra darbspēju

zaudējums pats par sevi vēl nenozīmējot, ka personai patiešām

radīsies arī tāda paša apmēra ienākumu zaudējums. Līdz ar to

prezumpcija, ka, personai iegūstot 3. grupas invaliditāti,

tās ienākumi samazināsies, ne vienmēr apstiprinoties.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka arī pieteicējs

administratīvajā lietā, neraugoties uz 3. grupas

invaliditāti, spējis sekmīgi turpināt profesionālo karjeru un

sasniegt pat augstāku ienākumu līmeni nekā pirms 3. grupas

invaliditātes pensijas piešķiršanas. Šādā gadījumā apstrīdētā

norma nesasniedzot savu mērķi un atšķirīgā attieksme pret

salīdzināmajām personu grupām neesot attaisnojama.

Šo nevienlīdzīgo attieksmi likumdevējs neesot novērsis arī ar

2013. gada 9. jūlija grozījumiem. Arī pēc tiem

pieteicējam administratīvajā lietā aprēķinātā 2. grupas

invaliditātes pensija esot ievērojami mazāka nekā būtu tad, ja

tiktu ņemta vērā viņa apdrošināšanas iemaksu alga par jebkuriem

36 mēnešiem pēc kārtas pēdējo piecu gadu laikā pirms

invaliditātes grupas maiņas.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka šis ierobežojums nav

samērīgs, jo privātpersonai radītais zaudējums - vairākkārt

mazāks invaliditātes pensijas apmērs - esot lielāks nekā

sabiedrības ieguvums.

3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

91. un 109. pantam.

Saeima secina, ka Pieteikuma iesniedzēja būtībā vēlas, lai

personai invaliditātes pensija katru reizi, kad tai mainās

invaliditātes grupa, tiktu piešķirta no jauna. Pieteikuma

iesniedzēja vēloties, lai citas invaliditātes grupas noteikšana

tiktu uzskatīta par jaunu sociālās apdrošināšanas gadījumu. Taču

šāds risinājums esot uzskatāms par tiesībpolitisku sociālās

apdrošināšanas sistēmas koriģēšanu, mainot līdzšinējos sociālās

apdrošināšanas principus un nosacījumus.

Saeima neapšauba, ka invaliditātes pensijas piešķiršana

invaliditātes grupas maiņas gadījumā pēc pirmreizējiem

nosacījumiem ļautu palielināt konkrētu personu invaliditātes

pensijas apmēru. Tomēr Pensiju likumā ietvertais princips, ka

invaliditātes pensiju var pārrēķināt vai indeksēt, bet nevar

piešķirt no jauna, atbilstot sociāli atbildīgas valsts principam.

Saeima uzskata, ka nav pamata piešķirt invaliditātes pensiju no

jauna gadījumā, kad mainījusies invaliditātes grupa, jo pats

pensijas piešķiršanas pamats - invaliditāte - ir palicis

nemainīgs.

Sociālais risks, kas rada tiesības uz invaliditātes pensiju,

esot personas atzīšana par invalīdu, nevis konkrētas

invaliditātes grupas noteikšana vai tās maiņa. Tieši šis faktors

esot principiāli izšķirošs un izslēdzot iespēju salīdzināt

Pieteikuma iesniedzējas norādītās personu grupas.

Saeima papildus uzsver, ka personu veiktās sociālās iemaksas

invaliditātes apdrošināšanai esot mazas. Tādējādi invaliditātes

apdrošināšanas sistēmā vistiešāk darbojoties solidaritātes, nevis

uzkrāšanas princips. Ja Pensiju likumā tiktu noteikts, ka,

mainoties invaliditātes grupai, invaliditātes pensija tiek

piešķirta no jauna, tad lielākajai daļai invalīdu pensijas apmērs

samazinātos, jo iegūtā invaliditāte ietekmējot personas

darbspējas un rezultātā tās ienākumi (apdrošināšanas iemaksu

alga) samazinoties vai tā vispār paliekot bez ienākumiem.

Tāpat esot jāņem vērā, ka invaliditātes pensija ir viens no

pensijas veidiem. Ja no Satversmes 91. vai 109. panta vienas

kategorijas pensionāriem, kuriem pensija jau kādu laiku ir

piešķirta un izmaksāta, izrietētu tiesības noteiktos gadījumos

pieprasīt, lai pensija tiem tiktu piešķirta atkārtoti un pēc

pirmreizējiem nosacījumiem, tad varētu rasties nepieciešamība

apsvērt arī citu kategoriju pensionāru tiesības šajā ziņā.

4. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā

norma neatbilst Satversmes 91. pantam.

Tiesībsargs norāda, ka 2. grupas invalīdi, kuriem

iepriekš bija piešķirta 3. grupas invaliditāte un kuri pēc

tās iegūšanas turpināja veikt sociālās iemaksas līdz

2. grupas invaliditātes noteikšanai, atrodas vienādos un

salīdzināmos apstākļos ar 2. grupas invalīdiem, kuri periodā

līdz invaliditātes grupas noteikšanai bija darba ņēmēji un veica

sociālās iemaksas.

Galvenie elementi, kas vieno abas personu grupas, esot darba

ņēmēja statuss un sociālo iemaksu veikšana pirms invaliditātes

grupas noteikšanas.

No Pensiju likuma 16. panta pirmās daļas 1. punkta

izrietot, ka invaliditātes pensijas aprēķinā tiek ņemta vērā

personas vidējā apdrošināšanas iemaksu alga par jebkuriem 36

mēnešiem pēc kārtas pēdējo piecu gadu laikā. Savukārt atbilstoši

apstrīdētajai normai invaliditātes pensija tiekot aprēķināta,

ņemot vērā vidējo (aktualizēto) apdrošināšanas iemaksu algu par

laiku līdz invaliditātes grupas maiņas dienai.

Līdz ar to apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret

personām atkarībā no tā, vai invaliditātes grupa ir vai nav

noteikta atkārtoti.

Tiesībsargs uzskata, ka apstrīdētās normas mērķis ir aizsargāt

tādu personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu, kurām pēc

invaliditātes noteikšanas, turpinot strādāt, ienākumi ir mazāki,

nekā bija līdz invaliditātes iegūšanai. Taču prezumpcija par

darbspēju un ienākumu zaudējumu saistību ne vienmēr

apstiprinoties. Šāda prezumpcija esot patiesa tikai tādos

gadījumos, kad persona nav spējīga attīstīt un izmantot savu

"profesionālo potenciālu". Taču gadījumā, kad personas

ienākumi pēc invaliditātes iegūšanas nemazinās, apstrīdētā norma

savu leģitīmo mērķi nesasniedzot.

Pārkāpums esot konstatējams gadījumos, kad personām -

2. grupas invalīdiem - pēc invaliditātes grupas maiņas,

pārrēķinot invaliditātes pensiju, tiek piemērots Pensiju likuma

16. panta ceturtajā daļā noteiktais aprēķins, ciktāl tas ir

neizdevīgs salīdzinājumā ar Pensiju likuma 16. panta pirmās

daļas 1. punktā noteikto invaliditātes pensijas

aprēķinu.

Līdz ar to apstrīdētā norma redakcijā, kas bija spēkā līdz

2013. gada 30. septembrim, neatbilstot Satversmes

91. panta pirmajam teikumam.

Tiesībsargs secina, ka spēkā esošā apstrīdētās normas

redakcija un Pensiju likuma 24. panta piektā daļa paredz

personai salīdzinoši labvēlīgāku regulējumu. Taču, pārrēķinot

pieteicējam administratīvajā lietā pensiju saskaņā ar Pensiju

likuma 24. panta piekto daļu, iznākot, ka pārrēķinātā

invaliditātes pensija ir ievērojami mazāka nekā būtu tad, ja

tiktu noteikta saskaņā ar Pensiju likuma 16. panta pirmās

daļas 1. punktā noteikto invaliditātes pensijas aprēķina

formulu.

Tātad ar pašreiz spēkā esošo Pensiju likuma 16. panta

ceturtās daļas un 24. panta piektās daļas redakciju tiesību

aizskārums esot mazināts, taču neesot novērsts.

5. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

piekrīt, ka Pieteikuma iesniedzējas norādītās personu grupas

vieno kopēji elementi: tām ir noteikta invaliditāte, un tās ir

sociāli apdrošinātas invaliditātes gadījumam.

Tomēr Tieslietu ministrija par šīs lietas ietvaros būtisku

apstākli uzskata to, ka vienai personu grupai, proti, personām,

kuru invaliditātes grupa mainās, invaliditātes pensija jau ir

piešķirta sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros saistībā ar

invaliditātes riska iestāšanos. Atšķirībā no spriedumā lietā

Nr. 2012-09-01 analizētā tiesiskā regulējuma izskatāmajā

gadījumā gan pārrēķinātās, gan no jauna piešķirtās pensijas

apmēru veidojot personas sociālās iemaksas.

Saskaņā ar grozījumiem Pensiju likumā, kas tika izdarīti pēc

sprieduma lietā Nr. 2012-09-01, invaliditātes pensijas

aprēķinā tiekot ņemta vērā gan personas apdrošināšanas iemaksu

alga, no kuras veiktas sociālās iemaksas pirms invaliditātes

noteikšanas, gan invaliditātes laikā veiktās sociālās

iemaksas.

Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, Pieteikuma iesniedzējas

norādītās personu grupas būtu atzīstamas par vienādos un

salīdzināmos apstākļos esošu personu grupām ar nosacījumu, ka

invaliditātes grupas maiņa uzskatāma par jauna sociālās

apdrošināšanas riska iestāšanos. Pretējā gadījumā minētās personu

grupas neatrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos, jo vienai

no tām jau iepriekš iestājies sociālās apdrošināšanas risks, par

kuru tiek saņemts sociālās apdrošināšanas pakalpojums, bet otrai

grupai šis risks iestājies pirmoreiz. Ievērojot pašreizējo

Pensiju likuma regulējumu, konkrēta sociālās apdrošināšanas

riska, šajā gadījumā - invaliditātes, iestāšanās laikam un

invaliditātes pensijas piešķiršanas brīdim esot būtiska nozīme

invaliditātes pensijas apmēra noteikšanā.

Pensiju likuma regulējums esot vērtējams kopsakarā ar likuma

"Par valsts sociālo apdrošināšanu" 3. pantu. Šajā

normā ietvertais uzskaitījums norādot, ka arī likuma "Par

valsts sociālo apdrošināšanu" izpratnē invaliditāte

(neatkarīgi no invaliditātes grupas vai tās maiņas) ir viens no

sociāli apdrošināmajiem riskiem.

Tādējādi Tieslietu ministrija pauž viedokli, ka Pieteikuma

iesniedzējas norādītās personu grupas neatrodas vienādos un

salīdzināmos apstākļos un apstrīdētā norma nepārkāpj tiesiskās

vienlīdzības principu.

6. Pieaicinātā persona - Labklājības ministrija

- norāda, ka apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 91. un

109. pantam vērtējama, ņemot vērā Latvijā pastāvošās

sociālās apdrošināšanas sistēmas principus.

Labklājības ministrija uzsver, ka invaliditātes pensijas pēc

1997. gada 1. janvāra tiek piešķirtas valsts obligātās

sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros, pamatojoties uz

konkrētās personas apdrošināšanas iemaksu algu, kāda tā bijusi

pirms tam, kad iestājies konkrētais risks - invaliditāte.

Savukārt tas, ka mainās invaliditātes grupa, nenozīmējot, ka būtu

iestājies jauns apdrošināšanas gadījums. Pensiju likumā

ietvertais princips, ka invaliditātes pensiju var pārrēķināt vai

indeksēt, bet nevar piešķirt no jauna, atbilstot sociāli

atbildīgas valsts principam.

Pēc Labklājības ministrijas ieskata, neesot pamata piešķirt

invaliditātes pensiju no jauna gadījumā, kad mainījusies

invaliditātes grupa, jo pats pensijas piešķiršanas pamats -

invaliditāte - ir palicis nemainīgs. Līdz ar to ministrija

uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējas norādītās personu grupas

neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Sociālais risks,

kas radot tiesības uz invaliditātes pensiju, esot personas

atzīšana par invalīdu, nevis konkrētas invaliditātes grupas

noteikšana vai tās maiņa. Tieši šis faktors esot principiāli

izšķirošs un izslēdzot iespēju salīdzināt Pieteikuma iesniedzējas

norādītās personu grupas.

Labklājības ministrija arī norāda, ka persona, kas ieguvusi

invaliditāti, saņem invaliditātes pensiju un tā tiek izmaksāta

arī tad, ja persona turpina strādāt. Tātad persona veic sociālās

iemaksas invaliditātes apdrošināšanai un vienlaikus saņem

invaliditātes pensiju no valsts sociālās apdrošināšanas speciālā

budžeta. Sociālo iemaksu likme invaliditātes apdrošināšanai esot

maza, 2014. gadā - 3,21 procents. Līdz ar to personu veiktās

sociālās iemaksas invaliditātes apdrošināšanai arī esot mazas.

Tādējādi invaliditātes apdrošināšanas sistēmā vistiešāk

darbojoties solidaritātes princips un nedarbojoties uzkrāšanas

princips. Ņemot vērā minēto, esot iespējamas tādas situācijas,

kad, invaliditātes pensiju piešķirot no jauna, varētu tikt

samazināts personām piešķiramās pensijas apmērs. Šādas situācijas

iespējamas tajos gadījumos, kad personas ienākumi pēc

invaliditātes noteikšanas samazinās.

7. Pieaicinātā persona - Valsts sociālās

apdrošināšanas aģentūra - norāda, ka apstrīdētā norma

redakcijā, kas bija spēkā no 1997. gada 7. janvāra līdz

2013. gada 30. septembrim, noteica, ka, mainoties

invaliditātes grupai, pensija ir pārrēķināma, ņemot vērā

apdrošinātās personas individuālo un maksimāli iespējamo

apdrošināšanas stāžu un vidējo (aktualizēto) apdrošināšanas

iemaksu algu, kāda bija ņemta vērā, aprēķinot (pārrēķinot)

invaliditātes pensiju līdz invaliditātes grupas maiņas dienai.

Pēc grozījumu spēkā stāšanās, t.i., no 2013. gada 1. oktobra,

apstrīdētajā normā esot mainīts tikai viens nosacījums attiecībā

uz piemērojamo algu, proti, vidējā apdrošināšanas iemaksu alga

vairs netiekot aktualizēta. Savukārt pārējie nosacījumi

apstrīdētajā tiesību normā neesot mainīti.

Tā kā, pārrēķinot pensiju sakarā ar invaliditātes grupas

maiņu, netiekot mainīta pensijas pārrēķināšanā izmantotā vidējā

apdrošināšanas iemaksu alga, tad saskaņā ar Ministru kabineta

2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1581 "Valsts

pensiju, atlīdzības par darbspēju zaudējumu un atlīdzības par

apgādnieka zaudējumu apmēra pārskatīšanas kārtība" 4. punktu

pensija tās pārrēķināšanas brīdī tiekot indeksēta, ņemot vērā

patēriņa cenu indeksus, kas piemēroti pensijai pirms tās

pārrēķināšanas.

Savukārt tad, ja 1. vai 2. grupas invaliditātes pensijas

saņēmējs (neatkarīgi no tā, vai invaliditātes grupa ir vai nav

mainījusies) pēc invaliditātes pensijas piešķiršanas turpina

strādāt un veikt sociālās iemaksas invaliditātes apdrošināšanai,

invaliditātes pensija tiekot pārrēķināta saskaņā ar Pensiju

likuma 24. panta piekto daļu.

Pensiju likuma 24. panta piektā daļa līdz 2013. gada

30. septembrim noteikusi, ka 1. un 2. grupas

invaliditātes pensija tiek pārrēķināta, ņemot vērā papildināto

apdrošināšanas stāžu, pēc formulas, kas bija piemērota pensijas

apmēra noteikšanai pirms pensijas pārrēķināšanas. Apdrošināšanas

stāžā saskaņā ar Pensiju likuma 9. panta pirmo daļu esot

ieskaitāmi mēneši, kuros veiktas vai bija jāveic sociālās

iemaksas invaliditātes apdrošināšanai. Tādējādi 1. un 2. grupas

invaliditātes pensija tiekot pārrēķināta, ņemot vērā

apdrošināšanas stāžu, ko persona uzkrājusi pēc pensijas

piešķiršanas.

No 2013. gada 1. oktobra Pensiju likuma 24. panta piektā

daļa paredzot, ka 1. un 2. grupas invaliditātes pensiju

pārrēķina, ņemot vērā personas vidējo apdrošināšanas iemaksu algu

un apdrošināšanas stāžu pēc invaliditātes pensijas piešķiršanas,

kurā veiktas vai bija jāveic sociālās iemaksas invaliditātes

apdrošināšanai. Pārrēķināto invaliditātes pensiju veidojot agrāk

piešķirtā (pārrēķinātā) pensija un pensijas pārrēķina daļa, kas

aprēķināta saskaņā ar Pensiju likuma 24. panta piekto

daļu.

8. Pieaicinātā persona - Veselības un darbspēju

ekspertīzes ārstu valsts komisija - norādījusi, ka

invaliditātes noteikšana konkrētai personai nav saistīta ar

invaliditātes pensijas piešķiršanas formulu invaliditātes grupas

maiņas gadījumā. Ja personai mainās invaliditātes grupa,

Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija šo faktu

paziņojot VSAA.

9. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes lektore

Mg. iur. Anita Kovaļevska - uzskata, ka apstrīdētā

norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un

109. pantam.

A. Kovaļevska piekrīt Pieteikuma iesniedzējai, ka

vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas sociāli apdrošināti

darba ņēmēji, kuri veikuši sociālās iemaksas un kuriem

invaliditātes grupa ir mainījusies no trešās uz otro, no vienas

puses, un sociāli apdrošināti darba ņēmēji, kuri veikuši sociālās

iemaksas un kuriem 2. grupas invaliditāte noteikta uzreiz,

no otras puses.

Satversmes tiesa līdzīgas normas atbilstību Satversmes

91. un 109. pantam jau esot izvērtējusi spriedumā lietā

Nr. 2012-09-01. Tajā Satversmes tiesa atzinusi, ka vienādos

un salīdzināmos apstākļos atrodas personas, kuras veikušas

sociālās iemaksas (tostarp iemaksas invaliditātes

apdrošināšanai), neatkarīgi no tā, vai šīm personām pirms tam ir

bijusi citas grupas invaliditāte un vai tās pirms tam ir

saņēmušas invaliditātes pensiju. Tā kā abu lietu apstākļi ir

līdzīgi, A. Kovaļevska uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējas

norādītās personu grupas atrodas vienādos un salīdzināmos

apstākļos. Turklāt Saeimas viedoklis, ka izskatāmajā lietā nebūtu

piemērojamas spriedumā lietā Nr. 2012-09-01 izteiktās

atziņas, neesot pamatots, jo starp minētajā lietā vērtētajiem

apstākļiem un izskatāmās lietas apstākļiem neesot būtiskas

atšķirības.

Saeimas iebildumi esot balstīti uz pieņēmumu, ka, atzīstot

Pieteikuma iesniedzējas norādītās personu grupas par vienādos un

salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām, tas automātiski

nozīmētu nepieciešamību nodrošināt vienādu attieksmi pret tām.

Taču tas vien, ka personas atrodas vienādos un salīdzināmos

apstākļos, vēl nenozīmējot, ka atšķirīga attieksme pret tām būtu

aizliegta. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējas norādīto personu

grupu atzīšana par vienādos un salīdzināmos apstākļos esošām

personu grupām automātiski nenozīmētu, ka invaliditātes grupas

maiņas gadījumā būtu jānodrošina invaliditātes pensijas

pārrēķināšana pēc tādas pašas formulas, kāda tiek izmantota,

invaliditātes pensiju piešķirot pirmoreiz.

A. Kovaļevska uzskata, ka apstrīdētā norma ir balstīta uz

prezumpciju, ka personas ienākumi pēc invaliditātes iegūšanas

kļūst mazāki, nekā bija pirms tam. Līdz ar to apstrīdētās normas

mērķis abās redakcijās esot nodrošināt papildu aizsardzību šādu

personu tiesībām uz sociālo nodrošinājumu. Satversmes tiesa

spriedumā lietā Nr. 2012-09-01 jau esot secinājusi, ka faktiski

konkrēta apmēra darbspēju zaudējums pats par sevi vēl

nenozīmējot, ka personai patiešām radīsies arī tāda paša apmēra

ienākumu samazinājums.

Arī konkrētajā gadījumā persona pēc tam, kad tai noteikta

invaliditāte, esot spējusi sekmīgi turpināt profesionālo karjeru,

sasniedzot tik augstu ienākumu līmeni, kādu nebija sasniegusi

pirms tam, kad tai tika noteikta 3. grupas invaliditāte.

Tātad šādos gadījumos apstrīdētā norma nevis nodrošinot personai

papildu aizsardzību, bet gan pasliktinot tās stāvokli.

Tāpat esot jāņem vērā, ka sociālās apdrošināšanas sistēmas

ietvaros saņemtajam sociālās apdrošināšanas pakalpojumam

proporcionāli jāatbilst veiktajām sociālajām iemaksām. Apstrīdētā

norma redakcijā, kas bija spēkā no 1997. gada 7. janvāra

līdz 2013. gada 30. septembrim, vispār neatspoguļojot

pēc invaliditātes pensijas piešķiršanas veiktās sociālās

iemaksas. Savukārt 2013. gada 17. jūlija redakcijā tā

zināmā mērā atspoguļojot pēc invaliditātes pensijas piešķiršanas

veiktās sociālās iemaksas, taču joprojām nenodrošinot saprātīgu

personas algas un pensijas attiecību.

A. Kovaļevska piekrīt Saeimas norādītajam, ka no Pensiju

likuma izriet šāds secinājums: viena veida pensija parasti netiek

piešķirta no jauna, bet var tikt vienīgi pārrēķināta un

indeksēta. Taču to nevarot uzskatīt par absolūtu sociālās

apdrošināšanas sistēmas principu, no kura nekādi izņēmumi nav

pieļaujami. To, ka izņēmumi tiek pieļauti, pierādot likuma

"Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem

darbā un arodslimībām" 20. panta piektā daļa,

atbilstoši kurai atlīdzību par darbspēju zaudējumu varot

pārrēķināt arī tādā veidā, kas esot pielīdzināms jaunas

atlīdzības piešķiršanai.

10. Pieaicinātā persona - Mg. mpa. Maija

Poršņova - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam.

M. Poršņova norāda, ka Latvijā pensiju sistēma esot

veidota uz apdrošināšanas pamatiem, kuri nostiprināti likumā

"Par valsts sociālo apdrošināšanu". Minētā likuma