3. pants
citastarp paredz, ka sociālās apdrošināšanas

sistēmas mērķis ir apdrošināt personu vai tās apgādībā esošo

personu risku zaudēt darba ienākumu sakarā ar sociāli

apdrošinātās personas invaliditāti. Ņemot vērā minēto,

invaliditātes pensiju sistēmas mērķis ir garantēt personai, kura

veselības stāvokļa dēļ nevar pilnvērtīgi iesaistīties darba

tirgū, ienākumu atvietojumu atbilstoši sociālās apdrošināšanas

iemaksām.

Savukārt personai iegūstot invaliditāti, iestājas

apdrošināšanas gadījums un tiek prezumēts, ka tās darba ienākumi

kļūst mazāki nekā iepriekš. Šādā situācijā valsts nodrošina

personai tiesības saņemt atlīdzību (invaliditātes pensiju) par

risku, kas tai iestājies. Šī atlīdzība kalpo par iepriekš gūto

ienākumu daļēju vai pilnīgu atvietojumu.

Personai, kuras invaliditātes grupa mainās no vieglākas uz

smagāku, invaliditātes pensija tiek pārrēķināta. Likumdevējs,

veidojot šādā gadījumā izmantojamo invaliditātes pensijas

pārrēķina formulu, ņēmis par pamatu iepriekš minēto prezumpciju

par konkrēta apmēra darbspēju zaudējuma saistību ar tāda paša

apmēra darba ienākumu zaudējumu. Kā liecina lietas materiāli,

likumdevējs prezumē, ka personām, kuras invaliditātes dēļ pilnībā

vai daļēji zaudējušas darbspējas, ir apgrūtināta iespēja saglabāt

tādus pašus ienākumus kā pirms invaliditātes iegūšanas. Pat tad,

ja šīs personas turpina strādāt, to veiktās sociālās iemaksas

parasti ir mazākas, nekā bija pirms invaliditātes iegūšanas, un,

pārrēķinot šīm personām invaliditātes pensiju ar tādiem pašiem

nosacījumiem kā to piešķirot pirmo reizi, tās apmērs būtu

jāsamazina. Tātad apstrīdētajā normā ietvertās atšķirīgās

attieksmes leģitīmais mērķis ir nodrošināt, lai šādā gadījumā

invaliditātes pensijas apmērs nebūtu atkarīgs no personas

sociālajām iemaksām, kas veiktas līdz invaliditātes grupas maiņas

brīdim.

Līdz ar to var secināt, ka apstrīdētajā normā - gan redakcijā,

kas bija spēkā no 1997. gada 7. janvāra līdz

2013. gada 30. septembrim, gan 2013. gada

17. jūlija redakcijā - ietvertās atšķirīgās attieksmes

mērķis ir aizsargāt tādu personu tiesības uz sociālo

nodrošinājumu, kurām pēc invaliditātes noteikšanas, turpinot

strādāt, ienākumi ir mazāki nekā līdz invaliditātes iegūšanai.

Tādējādi apstrīdētā norma nodrošina konkrētās sabiedrības grupas

labklājību ilgtermiņā.

Ņemot vērā to, ka pienākums izveidot ilgtspējīgu sociālās

apdrošināšanas sistēmu ir pamatā tiesībām uz sociālo

nodrošinājumu, likumdevējam speciālā budžeta finansiālās iespējas

ir jāsamēro ne tikai ar personas tiesībām sociālajā jomā, bet arī

ar nepieciešamību nodrošināt visas sabiedrības labklājību (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma

lietā Nr. 2011-03-01 19. punktu). Līdz ar to

personas tiesības saņemt invaliditātes pensiju ir saistītas ar šā

budžeta ieņēmumu un izdevumu sabalansētību.

Tātad apstrīdētajā normā - gan

redakcijā, kas bija spēkā no 1997. gada 7. janvāra līdz

2013. gada 30. septembrim, gan 2013. gada

17. jūlija redakcijā - ietvertās atšķirīgās attieksmes

leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības nodrošināšana.

19. Konstatējot atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi,

nepieciešams izvērtēt tās atbilstību samērīguma principam un

tādējādi noskaidrot:

pirmkārt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai, t.i., vai ar apstrīdēto normu var

sasniegt ierobežojuma leģitīmo mērķi;

otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, t.i., vai mērķi

nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās

intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

treškārt, vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, t.i., vai

labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un

likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu.

Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst

kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma

principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2002. gada 19. marta sprieduma lietā

Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu).

19.1. Apstrīdētā norma redakcijā, kas bija spēkā no

1997. gada 7. janvāra līdz 2013. gada

30. septembrim, neparedzēja invaliditātes pensijas pārrēķinā

ņemt vērā līdz invaliditātes grupas maiņai veiktās sociālās

iemaksas.

No Saeimas un Labklājības ministrijas sniegtās informācijas

izriet, ka vairumā gadījumu apstrīdētā norma savu leģitīmo mērķi

sasniedz. Proti, personām, kuras invaliditātes dēļ ir pilnībā vai

daļēji zaudējušas darbspējas, parasti ir apgrūtināta iespēja

saglabāt tādus pašus ienākumus kā pirms invaliditātes iegūšanas.

Pat tad, ja šīs personas turpina strādāt, to veiktās sociālās

iemaksas parasti ir mazākas, nekā bija pirms invaliditātes

iegūšanas, un, pārrēķinot šīm personām invaliditātes pensiju, tās

apmērs būtu jāsamazina (sk. lietas materiālu 51. un

91. lpp.). Tādējādi apstrīdētā norma no 1997. gada

7. janvāra līdz 2013. gada 30. septembrim spēkā

bijušajā redakcijā, saskaņā ar kuru pensijas pārrēķina gadījumā

tika ņemta vērā nevis personas vidējā apdrošināšanas iemaksu alga

pēc invaliditātes pensijas piešķiršanas, bet gan vidējā

apdrošināšanas iemaksu alga, kāda bija ņemta vērā, piešķirot

invaliditātes pensiju, nodrošināja to, ka šādu personu

invaliditātes pensijas apmērs nesamazinājās tādēļ, ka tās periodā

no invaliditātes pensijas piešķiršanas līdz invaliditātes grupas

maiņas dienai nav veikušas sociālās iemaksas.

Taču Satversmes tiesa ir secinājusi, ka faktiski konkrēta

apmēra darbspēju zaudējums pats par sevi vēl nenozīmē, ka

personai patiešām radīsies arī tāda paša apmēra ienākumu

zaudējums, vai arī otrādi - darbspēju saglabāšanās konkrētā

apmērā pati par sevi vēl nenozīmē, ka personai arī turpmāk būs

iespējams gūt ienākumus tieši tādā pašā apmērā kā agrāk. Turklāt

Satversmes tiesas praksē ir

nostiprināta atziņa, ka tas, vai personas, kas saņem sociālos

pakalpojumus, atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos, galvenokārt izšķirams nevis pēc

formālajām pazīmēm, bet gan izvērtējot mērķus, kuru labad ar

attiecīgo sociālo risku saistītais sociālais maksājums

noteikts (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2006. gada 2. novembra sprieduma lietā

Nr. 2006-07-01 15. punktu, 2010. gada

2. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-46-01

8.2. punktu un 2010. gada 15. marta sprieduma

lietā Nr. 2009-44-01 14. punktu).

Kā izriet gan no izskatāmās lietas materiāliem, gan arī no

pieaicināto personu viedokļiem, prezumpcija, ka, personai

iegūstot 3. grupas invaliditāti, tās darba alga noteikti

kļūs mazāka, ne vienmēr apstiprinās. Izskatāmajā lietā persona ar 3. grupas

invaliditāti spēja tiktāl palielināt savus ienākumus, ka

tie ievērojami pārsniedza ienākumus, kādus šī persona bija guvusi

pirms 3. grupas invaliditātes iegūšanas.

Taču, piemērojot apstrīdēto normu redakcijā, kas bija spēkā no

1997. gada 7. janvāra līdz 2013. gada

30. septembrim, situācijā, kādā ir pieteicējs

administratīvajā lietā, netiek nodrošināta invaliditātes pensijas

apmēra nesamazināšanās, jo atbilstoši apstrīdētajai normai,

pārrēķinot invaliditātes pensiju personām, kurām invaliditātes

grupa mainās no vieglākas uz smagāku, netiek ņemtas vērā šo

personu sociālās iemaksas, kas veiktas līdz invaliditātes grupas

maiņai.

19.2. Šo atšķirīgo attieksmi likumdevējs ir centies

novērst un apstrīdētās normas 2013. gada 17. jūlija

redakcijā paredzējis, ka, mainoties invaliditātes grupai,

invaliditātes pensijas apmērs pārrēķināms, ņemot vērā citastarp

pensijas pārrēķina daļu, kas tiek aprēķināta pēc Pensiju likuma

24. panta piektajā daļā ietvertās formulas. Šajā formulā

viens no pensijas pārrēķina daļas elementiem ir personas vidējā

apdrošināšanas iemaksu alga par papildinātajiem mēnešiem, kuros

pēc invaliditātes pensijas piešķiršanas veiktas sociālās iemaksas

invaliditātes apdrošināšanai.

Kā jau iepriekš secināts, Pensiju likuma 24. panta

piektajā daļā ietvertā formula ir veidota tādējādi, ka vienmēr

dos rezultātu, kas būs mazāks par 10 procentiem no personas

vidējās apdrošināšanas iemaksu algas. Līdz ar to šobrīd

pārrēķināto 2. grupas invaliditātes pensiju veido citastarp

pensijas pārrēķina daļa, kur personas vidējās apdrošināšanas

iemaksu alga par papildinātajiem mēnešiem, kuros pēc

invaliditātes pensijas piešķiršanas veiktas sociālās iemaksas,

dod salīdzinoši niecīgu pārrēķinātās 2. grupas invaliditātes

pensijas palielinājumu.

Līdz ar to apstrīdētā norma spēkā esošajā redakcijā savu

leģitīmo mērķi sasniedz gadījumos, kad personai sakarā ar

invaliditātes iegūšanu ir samazinājušies ienākumi un attiecīgi

arī veiktās sociālās iemaksas. Apstrīdētā norma spēkā esošajā

redakcijā nodrošina, ka šādu personu invaliditātes pensijas

apmērs pēc pārrēķina nesamazinās.

Tomēr konkrētās personas situācijā apstrīdētā norma spēkā

esošajā redakcijā nepietiekami ņem vērā līdz invaliditātes grupas

maiņai veiktās sociālās iemaksas. Proti, pieteicējs

administratīvajā lietā pēc 3. grupas invaliditātes iegūšanas

ir strādājis vēl vairāk nekā 10 gadus, un vidējā apdrošināšanas

iemaksu alga bija 1317, 64 lati, bet piešķirtās

pensijas apmērs līdz pārrēķina dienai - 269, 32 lati.

Pārrēķinātā, respektīvi, 2. grupas invaliditātes pensija

atbilstoši apstrīdētajai normai ir 297, 42 lati. No

tiem atbilstoši Pensiju likuma 24. panta piektajai daļai

pensijas pārrēķina daļa ir 2 procenti no vidējās apdrošināšanas

iemaksu algas jeb 28,1 lats (sk. lietas materiālu

3., 28. un 86. lpp.). Taču, ja pieteicējam

administratīvajā lietā vispirms nebūtu piešķirta 3. grupas

invaliditātes pensija, kas tika pārrēķināta, bet uzreiz būtu

piešķirta 2. grupas invaliditātes pensija, tad tās apmērs

būtu 571, 91 lats (sk. lietas materiālu

28. lpp.).

Līdz ar to var secināt, ka tādos gadījumos kā izskatāmajā

lietā apstrīdētā norma nenodrošina to, lai personas sociālās

iemaksas, kas veiktas līdz invaliditātes grupas maiņas dienai,

samērīgi atspoguļotos pārrēķinātās invaliditātes pensijas

apmērā.

Ja valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros uzliek

pienākumu personām, kurām invaliditāte jau ir iestājusies, veikt

sociālās iemaksas tādā pašā apmērā, kādā tās veic visi pārējie,

tad valstij ir jārūpējas, lai arī šo personu veiktās sociālās

iemaksas samērīgi atspoguļojas pārrēķinātās invaliditātes

pensijas apmērā.

Apstrīdētajā normā tās pašreizējā redakcijā likumdevējs ir

paredzējis, ka invaliditātes pensijas pārrēķinā tiek ņemtas vērā

arī līdz invaliditātes grupas maiņas brīdim veiktās konkrētās

personas sociālās iemaksas. Taču paredzētais sociālo

apdrošināšanas iemaksu apmērs, neļauj sasniegt invaliditātes

pensiju sistēmas mērķi.

19.3. Saeima, 2013. gada 9. jūlijā pieņemot

likumu "Grozījumi likumā "Par valsts

pensijām"", likumprojekta anotācijā nav norādījusi

apsvērumus, kas bijuši par pamatu invaliditātes pensijas

pārrēķina formulas izstrādei. Paskaidrojumos Satversmes tiesai

Saeima norādījusi, ka atšķirīgās attieksmes pamatā ir tas

apstāklis, ka persona, kurai pirms 2. grupas invaliditātes

noteikšanas bijusi noteikta 3. grupas invaliditāte, periodā

līdz 2. grupas invaliditātes iegūšanai ir saņēmusi

invaliditātes pensiju, bet persona, kurai uzreiz noteikta

2. grupas invaliditāte, šādu pensiju nav saņēmusi (sk.

lietas materiālu 153. lpp.).

Taču šis norādījums nepierāda, ka Saeima pirms apstrīdētās

normas pieņemšanas pašreizējā redakcijā būtu izvērtējusi to,

kāpēc izskatāmajai lietai līdzīgos gadījumos invaliditātes

pensija pārrēķināma tieši pēc Pensiju likuma 24. panta

piektajā daļā paredzētās formulas. Var piekrist tam, ka pēc

invaliditātes grupas maiņas pārrēķinātās invaliditātes pensijas

apmēram nav jābūt identiskam ar tās invaliditātes pensijas

apmēru, kura personai, kam noteikta uzreiz 2. grupas

invaliditāte, tiek piešķirta pirmo reizi. Šo apgalvojumu Saeima

pamato ar apsvērumu, ka persona, kurai invaliditātes pensija tiek

pārrēķināta sakarā ar invaliditātes grupas maiņu, līdz

2. grupas invaliditātes iegūšanai jau ir saņēmusi

invaliditātes pensiju. Taču šis apsvērums nepierāda to, ka

Saeima, izvirzot minēto kritēriju par atšķirīgās attieksmes

pamatu, būtu ņēmusi vērā dažādas iespējamās situācijas.

Līdz ar to apstrīdētajā normā tās spēkā esošajā redakcijā

attiecībā uz personām, kuras pēc invaliditātes iegūšanas turpina

strādāt un gūst lielākus ienākumus nekā pirms invaliditātes

iegūšanas, netiek samērīgi ņemtas vērā līdz invaliditātes grupas

maiņas brīdim veiktās sociālās iemaksas. Tātad apstrīdētā norma

arī 2013. gada 17. jūlija likuma redakcijā izskatāmajai

lietai līdzīgos gadījumos nesasniedz savu leģitīmo mērķi un

atšķirīgā attieksme pret salīdzināmajām personu grupām nav

attaisnojama.

Tādējādi apstrīdētā norma ne

redakcijā, kas bija spēkā no 1997. gada 7. janvāra līdz

2013. gada 30. septembrim, ne 2013. gada

17. jūlija redakcijā neatbilst Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam.

20. Konstatējot apstrīdētās normas neatbilstību kaut

vienam Satversmes pantam, tā atzīstama par prettiesisku un spēkā

neesošu, nevērtējot šīs normas atbilstību citiem pieteikumā

norādītajiem Satversmes pantiem (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2006-13-01 11. punktu). Tā kā izskatāmajā lietā

apstrīdētā norma ir atzīta par neatbilstošu Satversmes

91. pantam, nav jāizvērtē tās atbilstība Satversmes

109. pantam.

21. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta

trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav lēmusi citādi. Saskaņā ar

Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu gadījumā,

kad Satversmes tiesa kādu tiesību normu atzīst par neatbilstošu

augstāka juridiskā spēka tiesību normai, tai jānosaka brīdis, ar

kuru attiecīgā norma zaudē spēku.

21.1. Apstrīdētā norma redakcijā, kas bija spēkā no

1997. gada 7. janvāra līdz 2013. gada

30. septembrim, jau ir zaudējusi spēku. Līdz ar to

Satversmes tiesai spriedumā nav jālemj par tās spēka zaudēšanas

brīdi.

21.2. Satversmes tiesai, izmantojot Satversmes tiesas

likuma 32. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, iespēju

robežās ir jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no

brīža, kad apstrīdētās normas tiek atzītas par spēku zaudējušām,

līdz brīdim, kad likumdevējs to vietā pieņems jaunas normas,

neradītu personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā

arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada

16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103

25. punktu un 2012. gada 2. maija sprieduma lietā

Nr. 2011-17-03 16. punktu).

Lai nodrošinātu apstrīdētās normas 2013. gada

17. jūlija redakcijā atbilstību Satversmei, Saeimai jāgroza

likums. Minētā pienākuma izpildei nepieciešams laiks, tādēļ

apstrīdētā norma 2013. gada 17. jūlija redakcijā

jāatzīst par spēkā neesošu ar konkrētu brīdi nākotnē. Ņemot vērā

minēto, Satversmes tiesai jānosaka termiņš, kādā nodrošināma

normatīvā regulējuma atbilstība Satversmei. Ievērojot savu

līdzšinējo praksi šādu termiņu noteikšanā, Satversmes tiesa

noteic, ka Saeimai līdz 2015. gada 1. jūlijam jānovērš

apstrīdētās normas 2013. gada 17. jūlija

redakcijā neatbilstība Satversmei.

21.3. Taču, nosakot brīdi, ar kuru apstrīdētā norma

zaudē spēku, Satversmes tiesai jāizvērtē arī tas, vai konkrētajā

administratīvajā lietā iesaistītās personas pamattiesību

aizsardzībai ir nepieciešama apstrīdētās normas atzīšana par

spēku zaudējušu ar atpakaļvērstu spēku un vai pastāv kādi

apsvērumi, atbilstoši kuriem apstrīdētā norma būtu jāatzīst par

spēkā neesošu ar atpakaļvērstu spēku tikai attiecībā uz konkrētām

personām (sk. Satversmes tiesas 2012. gada

7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-19-01

20. punktu).

Apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu no tās

pieņemšanas brīža attiecībā uz pieteicēju administratīvajā lietā

ir vienīgā iespēja aizsargāt viņa pamattiesības. Turklāt

2014. gada 26. maijā Satversmes tiesā saņemta

Administratīvās rajona tiesas vēstule, kurā norādīts, ka tiesa

apturējusi tiesvedību līdzīgā lietā, un nevar izslēgt

iespējamību, ka vēl kāda persona savu ar apstrīdēto normu

aizskarto pamattiesību aizsardzības nolūkā ir vērsusies valsts

iestādēs. Satversmes tiesai iespēju robežās jāgādā, lai, nosakot

brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku attiecībā uz kādu

personu grupu, netiktu nodarīts kaitējums šo personu interesēm

(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 12. februāra

sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 10. punktu). Tāpēc

ir nepieciešams apstrīdēto normu atzīt par spēku zaudējušu no tās

pieņemšanas brīža attiecībā uz visām tām personām, kuras

uzsākušas savu aizskarto tiesību aizsardzību ar vispārējiem

tiesību aizsardzības līdzekļiem.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Atzīt likuma "Par valsts

pensijām" 16. panta ceturto daļu (redakcijā, kas bija

spēkā no 1997. gada 7. janvāra līdz 2013. gada

30. septembrim, un 2013. gada 17. jūlija

redakcijā), ciktāl tā attiecas uz invaliditātes pensijas

pārrēķina formulu invaliditātes grupas maiņas gadījumā, ja

invaliditātes pensijas saņēmējs līdz invaliditātes grupas maiņai

ir bijis darba ņēmējs un veicis sociālās iemaksas, par

neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam.

2. Atzīt likuma "Par valsts

pensijām" 16. panta ceturto daļu (2013. gada

17. jūlija redakcijā), ciktāl tā attiecas uz invaliditātes

pensijas pārrēķina formulu invaliditātes grupas maiņas gadījumā,

ja invaliditātes pensijas saņēmējs līdz invaliditātes grupas

maiņai ir bijis darba ņēmējs un veicis sociālās iemaksas par

spēkā neesošu no 2015. gada 1. jūlija.

3. Atzīt likuma "Par valsts

pensijām" 16. panta ceturto daļu (redakcijā, kas bija

spēkā no 1997. gada 7. janvāra līdz 2013. gada

30. septembrim, un 2013. gada 17. jūlija

redakcijā), ciktāl tā attiecas uz invaliditātes pensijas

pārrēķina formulu invaliditātes grupas maiņas gadījumā, ja

invaliditātes pensijas saņēmējs līdz invaliditātes grupas maiņai

ir bijis darba ņēmējs un veicis sociālās iemaksas, attiecībā uz

Daini Pēteri Kļaviņu un citām personām, kuras ir uzsākušas savu

aizskarto tiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības

līdzekļiem, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

91. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no tās

pieņemšanas brīža.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Laviņš