13. pants

Satversmes tiesas

pamatuzdevums nav izlemt to, kā katrā konkrētā gadījumā pareizi

interpretējamas vai piemērojamas tiesību normas

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 17. punktu). Tomēr šajā

gadījumā Satversmes tiesa norāda, ka iepriekšminētā Aģentūras

prakse Pensiju likuma un apstrīdētās normas piemērošanā attiecībā

uz ieturējumu izdarīšanu ir pretrunīga. Ja pieņemtu, ka

ieturējumus var izdarīt uz tās normas pamata, kas bija spēkā

brīdī, kad tika pieņemts lēmums par pensijas piešķiršanu no

jauna, tad zustu apstrīdētās normas spēkā esamības jēga.

Savukārt, ja piemērotu to tiesību normu, kas ir spēkā patlaban,

tad ieturējumus varētu izdarīt vienīgi attiecībā uz tām personām,

kurām pensija no jauna tika piešķirta līdz 1999. gada

1. septembrim. Šajā lietā nozīmīgs ir arī tas apstāklis, ka

neviens no Pieteikuma iesniedzējiem, attiecībā uz kuriem lēmums

par pensijas piešķiršanu pieņemts pēc 1999. gada

1. septembra, nav vērsies vispārējās jurisdikcijas tiesā,

lai no šā viedokļa izvērtētu administratīvā akta - Aģentūras

lēmuma par pensijas piešķiršanu no jauna - tiesiskumu. Šādā

tiesas procesā vispārējās jurisdikcijas tiesa būtu varējusi dot

savu atzinumu par administratīvā akta nosacījuma - ieturējumu

izdarīšanas - pamatotību. Savukārt no lietas materiāliem izriet,

ka Pieteikuma iesniedzēji vispārējās jurisdikcijas tiesā vērsās

tikai vairāk nekā piecus gadus pēc tam, kad šādi lēmumi par

pensijas piešķiršanu no jauna un ieturējumu izdarīšanu jau bija

stājušies spēkā. Arī konstitucionālajās sūdzībās un pēc

iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzēji nav

apstrīdējuši apstrīdēto normu šādā aspektā.

No vienas puses, Satversmes

tiesai, iespējams, ir pamats šādā gadījumā atzīt apstrīdēto normu

par neatbilstošu Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. No

otras puses, ir jāņem vērā, ka apstrīdētās normas un tās radīto

tiesisko seku pamatā nav saskatāms likumdevēja nodoms. Proti,

Saeimas rīcība ir kritizējama vienīgi tiktāl, ciktāl tā

nepārdomātas juridiskās tehnikas rezultātā nebija izlabojusi

apstrīdētajā normā noteikto datumu. Svarīgi ir arī tas, ka

1999. un 2000. gadā Pieteikuma iesniedzēji nav

vērsušies vispārējās jurisdikcijas tiesā, lai aizstāvētu savas

tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem.