16. pants

Apstrīdētā norma

ir pieskaitāma pie sociālajām tiesībām. To raksturu un īpatnības

Satversmes tiesa vairākkārt vērtējusi, analizējot Satversmes 109.

panta saturu. No vienas puses, šo tiesību īstenošana ir zināmā

mērā atkarīga no valsts un sabiedrības rīcībā esošajiem

resursiem. No otras puses, ja kādas tiesības uz sociālo

aizsardzību ir iekļautas pamatlikumā, tad valsts vairs nevar

atteikties tās īstenot. Šīm tiesībām vairs nepiemīt tikai

deklaratīvs raksturs, un to aizsardzībai Latvijā ir piešķirta

konstitucionāla vērtība (sk. Satversmes tiesas 2001. gada

13. marta sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu

daļu). Tādējādi šo tiesību īpašais raksturs to īstenošanu

padara atšķirīgu, piemēram, no politisko vai pilsonisko tiesību

īstenošanas, proti, valstij ir piešķirama krietni lielāka rīcības

brīvība šo tiesību regulējuma noteikšanā.

Arī Lietuvas Konstitucionālā tiesa

atzinusi, ka sociālo tiesību regulējums ir pamatojams ar valsts

un sabiedrības materiālajām un finansiālajām iespējām un

likumdevējam, ņemot vērā šos faktorus un regulējot minētās

tiesiskās attiecības, ir piešķirta plaša rīcības brīvība (sk.

Lietuvas Konstitucionālās tiesas 2005. gada 7. februāra

sprieduma lietā Nr. 9/02 secinājumu daļas 2. punkta

2. apakšpunktu).

Pie līdzīga secinājuma ir nonācis

arī Senāts, atzīstot, ka tam nav tiesību iejaukties sociālo

tiesību politikas īstenošanā. Šāda iejaukšanās iespējama vienīgi

gadījumos, kad, pieņemot konkrēto lēmumu, valsts pārvaldes

darbībā tiek pieļauts vienlīdzības, patvaļas aizlieguma,

tiesiskās paļāvības vai citu vispārējo tiesību principu pārkāpums

(sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta

2004. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-33 11. punktu.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamenta spriedumi un lēmumi, 2004. Rīga, TNA, 2005,

289. lpp.).

No minētā secināms, ka valsts un

it īpaši tās likumdevēja lēmumiem par sociālo tiesību īstenošanu

parasti nozīmīga ir politiskā dimensija, proti, lēmumi šajā jomā

parasti tiek pieņemti, vadoties ne tik daudz no juridiskiem, bet

vairāk no politiskiem apsvērumiem, kas savukārt ir atkarīgi no

likumdevēja priekšstata par valsts sociālo pakalpojumu sniegšanas

principiem, valsts ekonomiskās situācijas un sabiedrības vai

kādas tās daļas īpašas nepieciešamības pēc valsts palīdzības vai

atbalsta.

Līdz ar to sociālo tiesību

īstenošanas jomā likumdevējam nevar izvirzīt tikpat stingras

prasības kā attiecībā uz tā neiejaukšanos personas pilsonisko un

politisko tiesību īstenošanā. Tomēr tas apstāklis, ka Satversmē

ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības ir garantētas, noteic

zināmas likumdevēja rīcības brīvības robežas arī šajā jomā.

Pirmkārt, likumdevējs nevar

atteikties nodrošināt sociālo tiesību efektīvu īstenošanu - tās

ir ietvertas Satversmē, un likumdevējam tās ir jāievēro un

jārespektē.

Otrkārt, sociālās tiesības, kaut

arī tās ir atkarīgas no valsts finansiālajām iespējām, ir

jānodrošina vismaz minimālā apmērā.

Treškārt, sociālo tiesību

īstenošanā ir jāievēro vispārējie tiesību principi, kas veido

personas un valsts tiesisko attiecību pamatu. Valsts sniegtajam

atbalstam nav jābūt tik lielam, kā varbūt vēlētos ieinteresētās

personas, taču likumdevējs, nosakot šā atbalsta apmēru, nebūt nav

atbrīvots no minēto tiesību principu ievērošanas.