15. pants

Ņemot vērā minēto,

Satversmes tiesa atzīst, ka ne vienmēr ir iespējams konkrētas

pamattiesības ierobežojumu satversmību vērtēt vienīgi Satversmes

91. panta pirmā teikuma aspektā.

15.1. Pirmkārt, ir

jāņem vērā tas, ka Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

noteiktais vienlīdzības princips itin bieži piemērojams kopā ar

citām pamattiesībām. Jo sevišķi tādēļ, ka nereti, balstoties

tikai uz šo principu, nevar secināt, kā izšķirama lieta (sk.:

Langenbuhere K. Tiesnešu tiesību attīstība un iztulkošana. Rīga:

Tiesu namu aģentūra, 2005, 158. lpp.). Satversmes 91. pantā

nostiprinātās tiesības ir "salīdzinošas", proti, tās var

pieprasīt vienlīdzīgu attieksmi, bet pašas par sevi nevar atklāt,

kādai šai attieksmei jābūt, proti, labvēlīgai vai nelabvēlīgai.

Piemēram, ja tiktu secināts, ka ieturējumu noteikšana pārkāpj

vienlīdzības principu, būtu zināms vienīgi tas, ka minētie

ieturējumi vai nu bija nosakāmi visiem pensionāriem, vai arī

nebija nosakāmi nevienam. Lai izvēlētos vienu no šiem

risinājumiem, jāliek lietā jau citi apsvērumi, kas atrodas ārpus

vienlīdzības jēdziena robežām.

15.2. Otrkārt,

vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam, ir jāņem vērā tiesību nozare, kurā tā ietilpst

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra

sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 5. punktu).

Apstrīdētās normas raksturs, tostarp tās saikne ar citām

Satversmes normām un to vieta pamattiesību sistēmā, neizbēgami

ietekmē Satversmes tiesas īstenotās kontroles apjomu.

15.3. Treškārt,

Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās tiesību normas

ir savstarpēji cieši saistītas. Katrai Satversmes normai ir sava

noteikta vieta konstitucionālajā sistēmā. Satversmes tiesa jau

agrāk ir norādījusi: lai pilnīgāk un objektīvāk spētu noskaidrot

atsevišķu normu saturu, tās interpretējamas kopsakarā ar citām

Satversmes normām (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103

13. punktu). Satversmes vienotības princips liedz

atsevišķu konstitucionālo normu interpretēt atrauti no citām

Satversmes normām, jo Satversme kā vienots dokuments ietekmē

katras atsevišķas normas tvērumu un saturu. Tādēļ, jo mazāku

rīcības brīvību Satversme piešķir likumdevējam, jo stingrāk

Satversmes tiesai jākontrolē šīs brīvības izmantošana, un otrādi:

jo plašāka ir likumdevēja rīcības brīvība, jo mazāk Satversmes

tiesai jāiejaucas šīs brīvības izmantošanā. Piemēram, ja

konstatēts, ka Satversmes 91. pants pieprasa vienādot attieksmi

pret salīdzināmajām personu grupām, Satversmes tiesa var lemt par

to, kādai šai attieksmei jābūt gadījumā, kad likumdevēja rīcības

brīvība ir šaura, vai arī ļaut šo izvēli izdarīt Saeimai

gadījumā, kad tās rīcības brīvība ir plaša. Tāpat Satversmes

tiesas rīcībai un, ja nepieciešams, arī likumdevējam izvirzīto

nosacījumu stingrībai un konkrētībai jābūt atkarīgai no

izskatāmās lietas apstākļiem.