19. pants

Analizējot

apstrīdētās normas atbilstību samērīguma principam sociālo

tiesību jomā, jāizvērtē gan likumdevēja izmantoto līdzekļu

radītās sekas, proti - vai tiesību normas piemērošana nerada

indivīda tiesībām un likumīgajām interesēm lielākus zaudējumus

nekā tie labumi, kurus gūst sabiedrība, gan arī tas, vai

likumdevējs nav pārkāpis no pamatlikuma izrietošās rīcības

brīvības robežas.

19.1. Pirmkārt, ir jāņem

vērā, ka likumdevējam nebija pienākuma piedāvāt personām iespēju

pieprasīt pensijas piešķiršanu no jauna. Šāds pienākums Saeimai

neizriet ne no Satversmes 109. panta, ne arī no Pensiju

likuma principiem. Piemēram, Labklājības ministrija šāda

regulējuma pieņemšanu drīzāk saista ar 7. Saeimas vēlēšanu

tuvošanos (sk. lietas materiālu 2. sējuma

136. lpp.).

Saeimai, izskatot Valsts

prezidenta iebildumus, ja vien tā joprojām vēlējās dot personām

tiesības pieprasīt pensijas piešķiršanu no jauna, nebija citas

alternatīvas kā vien meklēt iespēju samazināt jaunpiešķirtās

pensijas apmēru un tādējādi saglabāt pensiju sociālā budžeta

stabilitāti. Tāpēc tika panākts kompromiss, kas izpaudās kā

ieturējumu noteikšana no pensijām, kas tika piešķirtas no

jauna.

19.2. Otrkārt, redzams, ka

Saeima, pieņemot apstrīdēto normu, ir izvēlējusies vienu no

iespējamiem saudzējošākajiem risinājumiem. Proti, tā noteica, ka

nav atmaksājama visa iepriekš saņemtā pensija, bet tikai tā, kas

tika izmaksāta pēc 1996. gada 1. janvāra, un tikai tādā

gadījumā, ja no jauna piešķirtās pensijas apmērs pārsniedz 100

latus. Arī Valsts cilvēktiesību birojs savā atzinumā norāda, ka

Saeimai bija tiesības ieviest tādu regulējumu, kas paredzētu

visas iepriekš saņemtās pensijas atmaksāšanu, ne tikai tās, kas

saņemta pēc 1996. gada 1. janvāra (sk. lietas

materiālu 2. sējuma 172. lpp.).

19.3. Treškārt, Pensiju

likuma pārejas noteikumu 16. punkta 12. apakšpunkts

(redakcijā, kas bija spēkā līdz 1999. gada

7. decembrim) paredzēja, ka pensija tiek piešķirta no jauna

vienīgi tad, ja pati persona vēršas Aģentūrā ar iesniegumu un

lūdz pensiju piešķirt no jauna. Tādējādi administratīvais akts

par pensijas piešķiršanu no jauna tika izdots tikai pēc pašas

personas iniciatīvas un persona zināja, ka no jaunpiešķirtās

pensijas tiks izdarīti attiecīgi ieturējumi. Līdz ar to

Satversmes tiesa piekrīt Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka

pensija no jauna tika piešķirta vienīgi tad, ja pati persona to

vēlējās.

19.4. Visbeidzot, jāņem

vērā, ka pensiju atkārtotas piešķiršanas rezultātā to apmērs

palielinājās, pie tam pensionāri skaidri zināja, cik liela būs no

jauna piešķirtā pensija un noteiktie ieturējumi. Viņi varēja

izdarīt racionālu izvēli un palielināt savus ienākumus pēc valsts

piedāvātajiem noteikumiem.

Līdz ar to

Satversmes tiesai nav pamata atzīt, ka atmaksāšanas pienākums ir

noteikts, likumdevējam pārkāpjot tam piešķirto rīcības brīvību

sociālo tiesību jomā, un ka sasniegtais rezultāts būtu nesamērīgs

ar personas ieguvumu.

Tādējādi

apstrīdētā norma atbilst Satversmes 109. pantam.