Par likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu 16. punkta 12. apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91. un 109. pantam

2. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieteikuma

iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā norma pārkāpj Satversmes

1., 91. un 109. pantu. Esot jāņem vērā, ka vecuma

pensija ir katra veca un darbnespējīga cilvēka iztikas avots.

Valsts, izvērtējot savas ekonomiskās iespējas, esot tiesīga

noteikt pensijas piešķiršanas vecuma cenzu. Šā vecuma iestāšanās

esot pamats tam, lai persona varētu pieprasīt vecuma pensiju.

Pensija personai tiekot piešķirta uz mūžu, sākot ar dienu, kad

radušās tiesības uz pensiju.

Savukārt apstrīdētā norma esot

"ekonomiski nepamatota un tiesiski apšaubāma", jo ienesot

sociālās apdrošināšanas sistēmā diskriminācijas elementus. Uz

mūžu piešķirto pensiju nevienam nedrīkstot atņemt neatkarīgi no

personas materiālā stāvokļa, dzimuma, tautības, piederības pie

kāda sociālā slāņa vai citiem apstākļiem. Apstrīdētā norma esot

radījusi diskriminējošu stāvokli, jo "tie pensionāri, kuri

aizgāja pensijā pēc vecā Pensiju likuma 1995. gada beigās,

saņēma aptuveni uz pusi mazāku pensiju nekā tie pensionāri, kuri

ar vienādu darba stāžu un citiem vienādiem apstākļiem aizgāja

pensijā pēc dažiem mēnešiem 1996. gada sākumā".

Pieteikuma iesniedzēji, vērtējot

apstrīdēto normu kopsakarā ar Satversmes 91. un

109. pantu, secina, ka apstrīdētā norma paredz atšķirīgu

attieksmi, jo padara pensijas lielumu atkarīgu vienīgi no laika,

kurā personas pensionējušās. Tāpat tiekot pārkāpts arī tiesiskās

paļāvības princips, jo vienai pensionāru grupai tiekot pagarināts

pensionēšanās vecuma cenzs, bet citiem šāds pagarinājums tiekot

liegts. Pieteikumā teikts: "Pensionāri nevarēja paredzēt, ka

valstī mainīsies pensijas likumi, ka jaunais likums būs

labvēlīgāks pensionāriem, ka pēc šī likuma aprēķinātā pensija būs

gandrīz divkārša." Līdz ar to likumdevēja pieņemtā norma, kas

uzliek pensionāriem par pienākumu atmaksāt viņiem likumīgi

piešķirto pensiju, esot amorāla un kā tāda demokrātiskā valstī

neesot pieļaujama. Pieteikuma iesniedzēji secina, ka likumdevēja

pieņemtās apstrīdētās normas spēkā esamība nav juridiski

pamatojama, jo tā neatbilst vienlīdzības, samērīguma, tiesiskās

noteiktības, tiesiskās paļāvības un tiesiskās pēctecības

principiem. Tā pārkāpjot Satversmes 1., 91. un

109. pantu un tādēļ esot atceļama.

2006. gada 19. septembrī

Pieteikuma iesniedzēju pārstāvis Mārtiņš Draudiņš un Pieteikuma

iesniedzējs Videvuds Lielpēteris Satversmes tiesā iesniedza

"Iebildumus pret VSAA, LR Labklājības ministrijas, LR Saeimas

paskaidrojumiem". Vērtējot Valsts sociālās apdrošināšanas

aģentūras un Labklājības ministrijas paskaidrojumus, tiek

norādīts, ka tie nesniedz "nekādu juridisku vai morāli ētisku

izskaidrojumu" piešķirtās pensijas atprasīšanai. Proti, piešķirtā

pensija jau esot iztērēta pensionāru ikdienas vajadzību

apmierināšanai un no taisnīguma principa izrietot, ka to atprasīt

nevar. Savukārt, vērtējot Saeimas atbildes rakstu, pēc būtības

tiek atkārtots konstitucionālajā sūdzībā norādītais.