21. pants

Tiesiskās

paļāvības princips arī noteic, ka valsts iestādēm savā darbībā

jābūt konsekventām attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem

aktiem un jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties

saskaņā ar konkrētu tiesību normu. Savukārt indivīds atbilstoši

šim principam var paļauties uz likumīgi izdotas tiesību normas

pastāvību un nemainīgumu. Viņš droši var plānot savu nākotni

saistībā ar tiesībām, ko šī norma piešķīrusi. Tiesiskās paļāvības

principa darbībā nozīme ir arī tam, vai personas paļaušanās uz

tiesību normu ir likumīga, pamatota un saprātīga, kā arī tam, vai

tiesiskais regulējums pēc savas būtības ir pietiekami noteikts un

nemainīgs, lai tam varētu uzticēties (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu

daļas 3.2. punktu). Turklāt jāņem vērā, ka šis princips var

aizsargāt tikai tādas tiesības, kas personai jau reiz bijušas

noteiktas (sk. Satversmes tiesas 2004. gada

25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-03-01

8. punktu).

Tādējādi

tiesiskās paļāvības principa galvenais uzdevums ir aizsargāt

personas tiesības gadījumos, kad tiesiskā regulējuma grozījumu

rezultātā notiek vai ir iespējama privātpersonu tiesiskā stāvokļa

pasliktināšanās.