1. pants

Latvijas Republikas Saeima (turpmāk - Saeima) 1995.

gada 2. novembrī pieņēma likumu "Par valsts pensijām",

kas stājās spēkā 1996. gada 1. janvārī.

Likuma "Par valsts pensijām" 11. panta pirmajā daļā

bija noteikts, ka tiesības uz vecuma pensiju ir sievietēm un

vīriešiem, kuri sasnieguši 60 gadu vecumu un kuru apdrošināšanas

stāžs nav mazāks par 10 gadiem. Savukārt minētā panta otrā daļa

noteica, ka tiesības priekšlaicīgi saņemt vecuma pensiju ir

sievietēm, kuras sasniegušas 55 gadu vecumu un kurām

apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 10 gadiem.

1.1. Ar 1997. gada 22. maija grozījumiem likumā

"Par valsts pensijām" likumdevējs noteica, ka līdz

vispārējā pensionēšanās vecuma sasniegšanai pensijas apmērs

nedrīkst būt mazāks par 80 procentiem no valsts noteiktā sociālā

nodrošinājuma pabalsta. Šie grozījumi stājās spēkā 1997. gada 1.

jūnijā.

1.2. Saeima 1999. gada 4. novembrī pieņēma būtiskus

grozījumus likumā "Par valsts pensijām", citastarp

papildinot šā likuma 11. pantu ar trešo daļu. Tā noteica, ka

personām, kuras sasniegušas 60 gadu vecumu, ir tiesības

priekšlaicīgi pieprasīt vecuma pensiju, ja to apdrošināšanas

stāžs nav mazāks par 30 gadiem.

Šajos grozījumos tika arī noteikts, ka vecuma pensijas

piešķiršanai nepieciešamais vecums vīriešiem - no 60 līdz 62

gadiem - ar 2000. gada 1. janvāri pieaug pakāpeniski - ar katra

gada 1. janvāri par sešiem mēnešiem. Vienlaikus personām tika

paredzētas tiesības saņemt vecuma pensiju priekšlaicīgi 80

procentu apmērā divus gadus pirms pensionēšanās vecuma

sasniegšanas, ja to sociālās apdrošināšanas stāžs nav mazāks par

30 gadiem.

1.3. Ar 2001. gada 20. decembra likumu "Grozījumi

likumā "Par valsts pensijām"", kas stājās spēkā

2002. gada 1. janvārī, likuma "Par valsts pensijām"