9. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes lektore Anita Kovaļevska - sniegusi

viedokli par likuma "Par valsts pensijām" pārejas

noteikumu 30. punkta pirmā teikuma atbilstību Satversmes

normām.

9.1. Neesot pamata apstrīdēt Saeimas norādīto, ka

priekšlaicīgās vecuma pensijas paredzētas tāpēc, ka pirmspensijas

vecuma personas ir īpaša riska grupa bezdarba ziņā. Tomēr

priekšlaicīgā vecuma pensija esot atzīstama par sociālo

nodrošinājumu vecuma gadījumā. Likumā neesot noteikts, ka

priekšlaicīgās vecuma pensijas piešķiršanas priekšnoteikums būtu

ilgstošs bezdarbs. Satversme un starptautiskie cilvēktiesību

dokumenti nenosakot minimālo vecumu, kuru sasniegušām personām

valstis drīkstētu piešķirt vecuma pensiju. Tātad valsts ir

tiesīga pati noteikt, no kāda vecuma persona var saņemt vecuma

pensiju.

Neesot būtisku atšķirību starp vecuma pensiju un priekšlaicīgo

vecuma pensiju regulējumu, lai gan priekšlaicīgā pensionēšanās

šobrīd pastāvot kā pagaidu institūts. Līdz ar to priekšlaicīgā

pensija esot ienākumus aizstājošs sociālais nodrošinājums vecuma

gadījumā.

9.2. Valsts iepriekš noteiktā sociālā nodrošinājuma

līmeņa samazināšana esot uzskatāma par tiesību uz sociālo

nodrošinājumu ierobežošanu. Varot prezumēt, ka apstrīdētās normas

sagatavošana un pieņemšana bijusi sasteigta, sabiedrība par tās

pieņemšanu iepriekš nav pienācīgi un savlaicīgi informēta un

likumdevējs nav ar pietiekamu rūpību izvērtējis alternatīvas.

Apstrīdētā norma esot vērsta uz citu cilvēku tiesību un

sabiedrības labklājības aizsardzību. Tātad apstrīdētajai normai

esot leģitīms mērķis. Tomēr ar to noteiktais ierobežojums neesot

samērīgs. A. Kovaļevska apšauba, ka nav citu, mazāk ierobežojošu

līdzekļu šā mērķa sasniegšanai. Saeima neesot pierādījusi, ka

ierobežojums noteikts tikai pēc visu alternatīvu visrūpīgākās

izvērtēšanas un līdz ar to nav citu, mazāk ierobežojošu līdzekļu.

Labums, ko no apstrīdētās normas iegūstot sabiedrība, neesot

lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu.

9.3. Likumdevējam varētu būt pamats pārskatīt

priekšlaicīgās pensionēšanās noteikumus un samazināt izmaksājamo

pensijas apmēru arī tad, ja valstī nebūtu ekonomiskās krīzes.

Priekšlaicīgās pensionēšanās noteikumi nedrīkstētu būt tādi, kas

mudinātu personu pensionēties, kaut arī tai ir darbs vai cits

pastāvīgs ienākumu avots.

Ņemot vērā to, ka priekšlaicīgā vecuma pensija atzīstama par

ienākumus aizstājošu sociālo nodrošinājumu, valstij esot

jānodrošina tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā

līmenī neatkarīgi no vecuma, kad pensija tiek piešķirta. A.

Kovaļevska uzskata, ka sociālā nodrošinājuma minimālais līmenis

nedrīkstētu būt zemāks par standartiem, kas tiek izmantoti

Eiropas Sociālās hartas piemērošanas praksē (Eiropas Sociālās

hartas 12. panta pirmā daļa un 13. panta pirmā daļa). Latvija

esot tiesīga noteikt augstāku, bet ne zemāku standartu. Eiropā

plaši atzīts esot tāds standarts, ka sociālās drošības sistēmas

maksājumi nedrīkstētu būt mazāki par 50 procentiem no rīcībā

esošo ienākumu mediānas.

Latvijā esot samērā daudz tādu pensionāru, kuriem

priekšlaicīgi piešķirtās vecuma pensijas izmaksājamais apmērs ir

mazāks par 40 un 50 procentiem no rīcībā esošo ienākumu mediānas.

Šajos gadījumos neesot nodrošinātas tiesības uz pietiekama apmēra

pensiju. Likumdevējam, pieņemot apstrīdēto normu, vajadzējis

izstrādāt diferencētu pieeju un neattiecināt ierobežojumus uz

pensijām, kuras bija mazākas vai ierobežojuma piemērošanas

rezultātā kļuva mazākas par 50 procentiem no rīcībā esošo

ienākumu mediānas. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais

ierobežojums neesot atzīstams par samērīgu.

9.4. Īsais periods starp apstrīdētās normas pieņemšanu

un stāšanos spēkā ticis pamatots ar būtiskām sabiedrības

interesēm. Taču varot būt arī tādas situācijas, ka persona

pieņēmusi lēmumu par priekšlaicīgu pensionēšanos, pastāvot

labvēlīgākam tiesiskajam regulējumam, bet pensija tai piešķirta

tad, kad spēkā jau bijis jauns, nelabvēlīgāks regulējums.

Konkrētajā gadījumā esot iespējams konstatēt atšķirīgu

attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos vai salīdzināmos

apstākļos, taču šādai atšķirīgai attieksmei esot objektīvs un

saprātīgs pamats - nepieciešamība aizsargāt cilvēku tiesības un

sabiedrības labklājību.

A. Kovaļevska uzskata, ka būtu bijis labāk, ja likumdevējs par

nošķiršanas datumu būtu noteicis iesnieguma iesniegšanas, nevis

pensijas piešķiršanas dienu. Tomēr no apstrīdētās normas

pieņemšanas brīža līdz tās spēkā stāšanās brīdim pagājušas divas

nedēļas. Tas esot bijis pietiekami ilgs laiks, lai persona

paspētu atsaukt savu iesniegumu, ja to vēlētos. Līdz ar to

tiesiskās paļāvības princips neesot pārkāpts.

Secinājumu

daļa