109. pants
garantē ikvienam tiesības uz sociālo

nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos gadījumos.

Minētā panta saturu Satversmes tiesa ir analizējusi vairākos

spriedumos (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2001. gada 13. marta spriedumu lietā

Nr. 2000-08-0109, 2001. gada 26. jūnija spriedumu

lietā Nr. 2001-02-0106 un 2002. gada 19. marta

spriedumu lietā Nr. 2001-12-01).

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka

sociālās tiesības ir ļoti nozīmīgas, taču vienlaikus īpašas un

atšķirīgas cilvēktiesības, jo šo tiesību īstenošana ir atkarīga

no katras valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem -

tā ir cieši saistīta ar katras valsts iespējām

(sk. Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta

sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļu).

Valsts pienākums ir nodrošināt

sociālās tiesības, veicot ne tikai likumdošanas pasākumus, bet

arī administratīvos, tiesu, ekonomiskos, sociālos un izglītības

pasākumus [sk.: The nature of States parties obligations

(Art.2, par.1): 14/12/90, CESCR General comment 3, UN Doc.

E/1991/23, http://cesr.org/generalcomment3, aplūkots

08.02.2005.]. Nostiprinot Satversmē indivīda tiesības uz

sociālo nodrošinājumu kā personas pamattiesības, valstij ir

pienākums izveidot efektīvu šo tiesību normu realizēšanas

mehānismu, kā arī gādāt par šo tiesību īstenošanu, tas ir,

panākt, lai valsts institūcijas izmantotu visus tām pieejamos

resursus.

Sociālā nodrošinājuma jomā izdotie

likumi nosaka ne vien indivīda tiesības, bet arī pienākumus pret

valsti, piemēram, valsts pensiju apdrošināšanu u.tml. Šie

normatīvie akti arī pilnvaro valsts institūcijas administrēt,

uzraudzīt un kontrolēt likuma izpildi.

7. Apstrīdētā norma

vienlaikus ietver gan valsts, gan personas pienākumu. Tāpēc,

tikai noskaidrojot noteikto pienākumu pamatotību un to izpildes

mehānismu, var izvērtēt šajā normā ietvertā tiesiskā regulējuma

atbilstību Satversmei.

Apstrīdētā norma, tāpat kā Pensiju

likuma 36. pants, paredz ieturējumus no valsts pensijas. Bez

tam tā tieši atsaucas uz Pensiju likuma pārejas noteikumu

26. punktu, kā arī likuma 34. pantu, kas tieši nosaka

valsts pensijas saņēmēja pienākumus. Tāpēc apstrīdētā norma

jāskata kopsakarā ar minētajām normām.

8. Ja personai ir

pārmaksāta pensija pašas personas vainas dēļ, tad, pamatojoties

uz Pensiju likuma 36. panta pirmās daļas 3. punktu,

valsts no izmaksājamās pensijas ik mēnesi var ieturēt ne vairāk

kā 10 procentus. Neraugoties uz šādu iespēju, likumdevējs

2001. gada 20. decembrī papildināja Pensiju likumu ar

apstrīdēto normu, kura paredzēja, ka vienā konkrētā gadījumā - ja

pārmaksa radusies saskaņā ar pārejas noteikumu 26. punktu -

ieturēt var līdz pat 30 procentiem no izmaksājamās pensijas.

Turklāt tas notika laikā, kad Satversmes tiesā izskatīšanai tika

sagatavota lieta par Pensiju likuma pārejas noteikumu

26. punkta atbilstību Satversmei. Šī norma pēc labklājības

ministra priekšlikuma likumprojektā tika iekļauta tikai uz otro

lasījumu.

Gan Pensiju likuma 36. panta,

gan pārejas noteikumu 32. punkta norma pieļauj iespēju

izdarīt ieturējumus no pensijas, ja tā pārmaksāta saistībā ar

pārejas noteikumu 26. punktā noteikto gadījumu. Abas minētās

normas ir saistītas ar Pensiju likuma 34. pantu, kas nosaka

pensijas saņēmēja pienākumu. Šis pants paredz valsts pensijas

saņēmēja pienākumu "ziņot Valsts sociālās apdrošināšanas

aģentūras filiālei par tādu apstākļu iestāšanos, kas izraisa

pensijas izmaksas pārtraukšanu vai grozījumus izmaksājamās

pensijas apmērā". Atšķirībā no 36. panta pirmās daļas

3. punkta, kurš noteic, ka ieturējumu var izdarīt no

pensijas, kas pensionāram pārmaksāta viņa vainas dēļ, apstrīdētā

norma atsaucas uz 34. pantā uzliktā pienākuma nepildīšanu -

ja persona pretēji likuma 34. pantā noteiktajam nav ziņojusi

Aģentūras filiālei.

Gan Saeima, gan Ministrija, gan

arī Aģentūra Pensiju likuma 34. panta neievērošanu attiecībā

uz 26. punktu uzskata vienīgi par pensionāra vainu un līdz

ar to par pamatu ieturējumu izdarīšanai no pensijas.

9. Lai noteiktu, vai

Pensiju likuma 34. pants nepārprotami uzlika pensionāriem

pienākumu ziņot par 26. punktā minētajiem apstākļiem un vai

šādu neziņošanu var uzskatīt par pensionāra vainu, jāizvērtē:

1. Vai personai visos gadījumos ir

pienākums ievērot spēkā esošu tiesību normu?

2. Vai attiecībā uz

26. punktā norādītajiem apstākļiem Pensiju likuma

34. pantā ietvertā norma ir skaidri saprotama?

3. Vai valsts, nosakot šādu

normatīvo regulējumu, ir pienācīgi gādājusi par Satversmē

nostiprināto personas tiesību uz sociālo nodrošinājumu

īstenošanu?

9.1. Likuma "Par

likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta

pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās

kārtību un spēkā esamību" 7. pants noteic, ka spēkā esošie

likumi ir saistoši visā Latvijas teritorijā. Likuma varas

princips noteic, ka ikviens ir pakļauts likumam. Var piekrist

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamenta viedoklim, ka "tiesiskās drošības labad personai ir

jāpakļaujas arī tādiem likumiem, kurus tā pati uzskata par

netaisnīgiem. Kamēr tiesību norma ir spēkā, tā ir jāievēro vai

pret to likumā noteiktā kārtībā ir jāceļ iebildumi" (Latvijas

Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamenta spriedums lietā Nr. SKA-5 C 10081702,

2004. gads).

Tādējādi

ikvienam ir jāievēro spēkā esošās tiesību normas.

9.2. Pensiju likuma