34. pants
, kā to norāda iesniedzēji, bez redakcionālām

izmaiņām ietvēra pavisam jaunas prasības un pensionāriem radās

jauns, iepriekš nebijis pienākums ziņot par savām darba

attiecībām. Turklāt šis pienākums tika uzlikts netieši. Proti,

26. punkts neietvēra pienākumu ziņot, bet noteica, ka

obligāti sociāli apdrošināmajām personām (darba ņēmējiem vai

pašnodarbinātajiem) ar tā mēneša pirmo datumu, kas seko mēnesim,

kurā pensijas saņēmējs kļuvis par obligāti sociāli apdrošināmo

personu, pārtraucama likumā noteikta pensijas daļas izmaksa.

Tādējādi

Pensiju likuma 34. pantā ietvertais pienākums nav

nepārprotami saistāms ar 26. punktā norādītajiem

apstākļiem.

9.3. Satversmes

109. pantā ikvienam ir paredzētas tiesības uz sociālo

nodrošinājumu vecuma gadījumā. Valstij, nostiprinot Satversmē

indivīda tiesības uz sociālo nodrošinājumu kā cilvēka

pamattiesības, ir pienākums gādāt par šo tiesību īstenošanu,

izveidojot tādu regulēšanas mehānismu, atbilstoši kuram mērķa

sasniegšanai tiek izmantoti efektīvi, personu pēc iespējas mazāk

apgrūtinoši līdzekļi.

9.3.1. Valstij

atbilstoši labas pārvaldības principam, kas izriet no Satversmes

89. panta un Valsts pārvaldes iekārtas likuma

10. panta, ir pienākums vienkāršot un uzlabot pārvaldes

kārtību, kā arī organizēt to pēc iespējas efektīvi.

Izvērtējot to, kā valsts nodrošina

sociālās tiesības un šajā jomā īsteno labas pārvaldības principu,

jāņem vērā vairāki apstākļi. Satversmes tiesa savulaik jau

minējusi pasākumus, kurus valsts veikusi pensiju budžeta izdevumu

samazināšanai (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu

daļas 3.1.2. punktu). Taču vēl līdz šim valsts

neefektīvi īsteno citas tai dotās iespējas attiecībā uz sociālās

apdrošināšanas budžeta palielināšanu, piemēram, iespēju

nodrošināt obligāto iemaksu parādu aktīvāku iekasēšanu [sociālās

apdrošināšanas iemaksu parāds 2005. gada

1. martā bija gandrīz 70 miljoni latu

(sk. Valsts ieņēmumu dienesta Galvenās nodokļu pārvaldes

ziņas par nodokļu parādu struktūru, http://www.vid.gov.lv,

aplūkots 10.03.2005.)], rūpīgāk izvērtēt nodokļu maksātājiem

piešķirtās nodokļu atlaides, samazināt administrācijas izdevumus.

Būtiska ietekme sociālo tiesību nodrošināšanā bija un joprojām ir

valsts veiktajam aizņēmumam "pašai no sevis". Tā kā valsts

aizņēmās 81,96 miljonus latu no valsts pamatbudžeta kādas citas

valsts budžeta daļas - sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta

nodrošināšanai, Aģentūra Valsts kasei līdz pat 2008. gadam

turpina maksāt kredītprocentus 31,30 miljoni latu apmērā (vēl

atmaksājami 5,18 miljoni latu).

Aģentūra ir valsts iestāde, kas

izveidota, lai īstenotu valsts politiku sociālās apdrošināšanas

un valsts sociālo pabalstu jomā. Aģentūra šajā jomā administrē

valsts pārvaldes funkcijas (sk. likuma "Par valsts

sociālo apdrošināšanu" 24. pantu un Ministru kabineta

2003. gada 16. decembra noteikumus Nr. 733 "Valsts

sociālās apdrošināšanas aģentūras nolikums").

Aģentūrai ir tiesības pieprasīt un

bez maksas saņemt no dažādām institūcijām un personām, tostarp no

valsts iestādēm, Aģentūras funkciju izpildei nepieciešamo

informāciju. Savukārt likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu"

23. panta trešā daļa noteic, ka "Valsts ieņēmumu dienests

Ministru kabineta noteiktajā kārtībā sniedz Valsts sociālās

apdrošināšanas aģentūrai ziņas par veiktajām sociālās

apdrošināšanas iemaksām".

Tādējādi Aģentūrai bija iespējams

konstatēt gadījumus, kad pensionārs kļūst par obligāti sociāli

apdrošināmo personu (uzsāk darbu) un viņa pensija pārsniedz

26. punktā noteikto apjomu. Daudzos gadījumos Aģentūra to

arī bija konstatējusi un, pamatojoties uz Pensiju likuma

36. panta pirmās daļas 3. punktu (tas ir, vēl pirms

apstrīdētās normas spēkā stāšanās), veica ieturējumus līdz 10

procentiem no pensijām. Piemēram, 2002. gada 1. janvārī

Aģentūrai bija zināmi 1630 pensionāri, kuriem sakarā ar

neziņošanu par darba attiecībām pensijas bija pārmaksātas (sk.

lietas materiālu 2. sējuma 27.-28. un

54.-63. lpp.). Ja Aģentūra savlaicīgi būtu izmantojusi

savas iespējas visos gadījumos, tad pensiju pārmaksas nebūtu tik

lielas.

Tādējādi

Pensiju likuma 34. pants nav efektīvākais līdzeklis

26. punktā ietvertā mērķa sasniegšanai.

9.3.2. Pensiju likuma

pārejas noteikumu 26. punkts noteica tikai vienu gadījumu,

kad ir pārtraucama valsts pensijas izmaksa. Šī tiesību norma

nepārprotami uzlika institūcijai, kuras kompetencē ietilpst

pensiju izmaksu administrēšana, pienākumu pārtraukt noteiktas

pensijas daļas izmaksu tām obligāti sociāli apdrošināmajām

personām, kuru pensija pārsniedz 26. punktā noteikto apmēru,

bet nevis tām personām, kuras ir ziņojušas par darba

attiecībām.

Lai Aģentūra varētu pildīt minēto

pienākumu, tai nepieciešama informācija par pensijas saņēmējiem,

kas ir kļuvuši par obligāti sociāli apdrošināmām personām. Šādu

informāciju Aģentūra ieguva par visiem pensijas saņēmējiem, kas

bija kļuvuši par obligāti sociāli apdrošināmajām personām,

izmantojot tai pieejamos resursus, jo Valsts ieņēmumu dienests

sniedz Aģentūrai ziņas par veiktajām sociālās apdrošināšanas

iemaksām atbilstoši likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu"

23. panta trešajai daļai Ministru kabineta noteiktajā

kārtībā.

1996. gada 1. janvārī

spēkā stājās likums "Par sociālo nodokli", kura 11. panta

pirmajā daļā noteikts, ka Valsts sociālās apdrošināšanas fonds -

valsts pārvaldes institūcija, kas ir sociālā nodokļa

administrācija, uzskaita sociālā nodokļa maksājumus par katru

sociāli apdrošināto personu. Šajā pašā likumā bija noteikts, ka

reizi gadā katrai sociāli apdrošinātajai personai tiek izsūtīts

paziņojums par tās apdrošināšanas konta stāvokli. Tādējādi

Aģentūrai bija informācija gan par katram pensionāram

izmaksājamās pensijas apmēru, gan par katru pensionāru, kurš

uzsāka darba attiecības vai bija darba attiecībās, gan par katra

pensionāra apdrošināšanas konta stāvokli.

Satversmes tiesa jau savā

2002. gada 19. marta spriedumā lietā

Nr. 2001-12-01 norādīja, ka nav nodrošināta 26. punkta

efektīva piemērošana. Atsaucoties uz Valsts kontroles konstatēto,

tiesa secināja, ka, pieņemot Pensiju likuma pārejas noteikumu

26. punktu, nebija paredzēti konkrēti kontroles mehānismi.

Tomēr valstij bija iespējams nodrošināt uzraudzību pār to, vai

izmaksājamās pensijas tiek ierobežotas visiem nodarbinātajiem

pensionāriem. Tiesību aktos jau bija noteikts mehānisms, kā,

neuzliekot personai papildu pienākumu, kurš turklāt nebija

skaidri formulēts kā pienākums, valsts institūcijai bija

iespējams, balstoties uz tās rīcībā esošo informāciju un

pastāvošo paziņošanas sistēmu, gan savlaicīgi konstatēt faktu, ka

pensionārs strādā un viņa pensija pārsniedz 26. punktā

noteikto apmēru, gan informēt katru šādu pensionāru par

ieturējumu no pensijas (izmaksas pārtraukšanu) valsts sociālā

budžeta glābšanas interesēs.

Tiesību normā ietvertā mērķa

sasniegšanas līdzekli var uzskatīt par pieņemamu tikai tādā

gadījumā, ja nav citu - efektīvāku, personu mazāk apgrūtinošu

līdzekļu. Izveidotajai pensiju sistēmai jādarbojas personu

interesēs, tādēļ nav attaisnojami tādi pasākumi, kas gan atvieglo

pensiju sistēmas administrēšanu, taču rezultātā ierobežo

pensionāru tiesības (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 23. decembra sprieduma lietā

Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas 3.2. punktu).

Tādējādi

Pensiju likuma 34. pantā noteiktā pienākuma izpratnē

pensijas saņēmēja neziņošanu par savām darba attiecībām, lai

valsts varētu īstenot 26. punktā noteiktos ierobežojumus,

nevar uzskatīt par pensionāra vainu.

10. Ministrija,

pretēji Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta

spriedumā lietā Nr. 2001-12-01 nolemtajam, atbildes vēstulē

Satversmes tiesai 2004. gada 29. novembrī joprojām

norāda, ka pensiju izmaksas ierobežojuma noteikšana strādājošiem

pensionāriem, papildinot Pensijas likuma pārejas noteikumus ar

26. punktu, "nekādā gadījumā neierobežoja personu tiesības

uz pensiju" (sk. 2004. gada 29. novembra Labklājības

ministrijas vēstuli Nr. S-01-15/2512, lietas materiālu

2. sējuma 202.-205. lpp.). Tāpēc Satversmes tiesa

atkārtoti uzsver, ka likumā noteiktā kārtībā piešķirto pensiju

neizmaksāšana pilnā apmērā ierobežo Satversmes 109. pantā

garantētās un Pensiju likumā konkretizētās tiesības uz sociālo

nodrošinājumu vecuma gadījumā.

Tiesību ierobežojumam jābūt

noteiktam likumā vai pamatojoties uz likumu, attaisnojamam ar

leģitīmu mērķi, kā arī jāatbilst samērīguma principam.

10.1. Pensijas

ieturējumi, lai piedzītu summu, kas pensionāram pārmaksāta viņa

vainas dēļ, ir noteikti Pensiju likuma pārejas noteikumu

32. punktā.

Tādējādi

ierobežojums ir noteikts ar likumu.

10.2. Kļūdains ir

Aģentūras apgalvojums, ka Satversmes tiesa 26. punktu ir

atzinusi par neatbilstošu Satversmei tikai ar sprieduma spēkā

stāšanās brīdi. Tiesību normas atzīšana par neatbilstošu

Satversmei un šādas normas spēka zaudēšana ir divi dažādi

jēdzieni.

Satversmes tiesa 2002. gada

19. marta spriedumā lietā Nr. 2001-12-01 konstatēja, ka

Pensiju likuma pārejas noteikumu 26. punktā noteiktajam

ierobežojumam bija leģitīms mērķis - atrisināt radušās budžeta

finansiālās problēmas, taču šī norma neatbilda samērīguma un

tiesiskās paļāvības principam. Tāpēc Satversmes tiesa ar minēto

spriedumu atzina likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu

26. punktu par neatbilstošu Satversmes 1. pantam.

Taču Satversmes tiesai atbilstoši

Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajai daļai ir

tiesības lemt par laiku, no kura tiesību norma, kuru tā atzinusi

par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai,

uzskatāma par spēkā neesošu. Nosakot šo brīdi, Satversmes tiesa

izvērtēja gan tiesiskos, gan faktiskos (sociālo tiesību jomā

īpaši nozīmīgos) apstākļus normas pieņemšanas un arī tiesas

spriešanas laikā. Tāpēc Satversmes tiesa nolēma, ka Pensiju

likuma pārejas noteikumu 26. punkts nav spēkā ar sprieduma

spēkā stāšanās brīdi.

Saeima savā atbildes rakstā

norādījusi, ka apstrīdētās normas mērķis ir "nodrošināt likuma

pārejas noteikumu 26. punkta efektīvu izpildi".

Satversmei

neatbilstošas tiesību normas "efektīva izpilde" nevar tikt

uzskatīta par normas leģitīmu mērķi.

Nav attaisnojama atsaukšanās uz

tiesiskās vienlīdzības principu kā pamatojumu

antikonstitucionālas normas piemērošanai. Tiesiskas valsts mērķis

nevar būt prettiesisku normu vienlīdzīga piemērošana.

Līdz ar to

ierobežojumam nav leģitīma mērķa.

Ņemot vērā to, ka pamattiesību

ierobežojumam, kas izriet no Pensiju likuma pārejas noteikumu

32. punkta, trūkst leģitīma mērķa, nav nepieciešams izvērtēt

šā ierobežojuma atbilstību samērīguma principam.

Tādējādi

apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 109. pantam.

Konstatējot apstrīdētās normas

neatbilstību kaut vienam Satversmes pantam, tā atzīstama par

prettiesisku un spēkā neesošu. Līdz ar to vairs nav nepieciešams

vērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

1. pantam.

11. Nepamatots ir

Aģentūras apgalvojums, ka apstrīdētās normas atcelšana var radīt

neparedzētas sekas no to pensionāru puses, kuriem laikā, kad

Pensiju likuma pārejas noteikumu 26. punkts bija spēkā,

pensija atbilstoši šai normai netika izmaksāta pilnā apjomā. Līdz

2002. gada 20. martam 26. punkts bija spēkā un

tajā noteiktā pensijas daļas izmaksas pārtraukšana un pensijas

ieturējumi bija likumīgi.

12. Satversmes tiesa

uzskata, ka ieturējumi no pensijas, pamatojoties uz Pensiju

likuma pārejas noteikumu 32. punktu vai likuma

36. pantu (ja ieturējuma rašanās cēlonis ir pārejas

noteikumu 26. punktā ietvertā norma), nav pieļaujami un ir

prettiesiski kopš Pensiju likuma pārejas noteikumu

26. punkta atzīšanas par spēku zaudējušu. Līdz ar to

personām, kurām izdarīts minētais ieturējums, ir tiesības uz to,

ka tām tiek atmaksāta ieturētā naudas summa.

Iestādei un tiesai, pamatojoties

uz Administratīvā procesa likumu, jārīkojas tā, lai pēc iespējas

efektīvi nodrošinātu pensionāru tiesības, kas izriet no šā

sprieduma.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

Atzīt likuma "Par valsts pensijām"

pārejas noteikumu 32. punktu par neatbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 109. pantam un par spēkā neesošu no

brīža, kad spēku zaudēja Pensiju likuma pārejas noteikumu

26. punkts, tas ir, no 2002. gada 20. marta.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Endziņš