11. pants

Ņemot vērā piemaksas kā papildu sociālā

atbalsta pasākuma raksturu un pamatojumu, ar kādu tā tika

ietverta likumā, jāsecina, ka apstrīdētā norma nav ierobežojusi

nevienas personas jau pastāvīgi iegūtās tiesības. Tātad nav

pamata to atzīt par Satversmes 109. pantā noteikto

pamattiesību ierobežojumu.

Kritēriji, pēc kuriem vērtējama tiesību normas atbilstība

pamattiesībām uz sociālo nodrošinājumu, var atšķirties atkarībā

no tā, vai konkrētā norma ierobežo personai piešķirtās tiesības

vai arī nosaka valsts pozitīvo pienākumu izpildi

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 6. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2004-21-01 10. punktu,

2006. gada 11. decembra sprieduma lietā

Nr. 2006-10-03 16.1. punktu un 2009. gada

21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

26. punktu).

Satversmes tiesa jau norādījusi, ka, vērtējot, vai valsts ir

izpildījusi pozitīvos pienākumus, kas tai izriet no personas

sociālajām pamattiesībām, jāpārbauda, vai: 1) likumdevējs

veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot

sociālās tiesības; 2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, vai

personām ir nodrošināta iespēja īstenot savas sociālās tiesības

vismaz minimālā apmērā; 3) ir ievēroti no Satversmes izrietošie

vispārējie tiesību principi (sk. Satversmes tiesas

2006. gada 11. decembra sprieduma lietā

Nr. 2006-10-03 16.1. punktu).