2. pants

Pieteikuma iesniedzējs, atsaucoties uz

Satversmes tiesas praksi un ar Ministru kabineta 2010. gada

17. novembra rīkojumu Nr. 674 apstiprināto Koncepciju

par sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitāti ilgtermiņā

(turpmāk - Sociālās apdrošināšanas sistēmas koncepcija), norāda,

ka Satversmes 91. pants liedz dažādi izturēties pret

personām, kuras atrodas vienādos apstākļos.

Pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, vienādos apstākļos atrodas

visas tās personas, kuras saņem valsts vecuma pensiju. Taču

apstrīdētā norma šīs personas nepamatoti sadalot divās šādās

grupās: personas, kurām vecuma pensija piešķirta līdz

2011. gada 31. decembrim, un personas, kurām vecuma

pensija piešķirta pēc šā datuma. Pirmajai personu grupai esot

tiesības saņemt piemaksu, savukārt otrajai personu grupai

apstrīdētā norma šādas tiesības neparedzot. Atšķirīgajai

attieksmei neesot saprātīga pamata, jo visu minēto personu līdz

1996. gadam uzkrātais darba stāžs būtiski neatšķiroties.

Apstrīdētā norma ierobežojot tikai atsevišķu sociālo pakalpojumu

saņēmēju loku, un ierobežojuma kritērijs esot pensijas vecuma

iestāšanās laiks, kas atkarīgs no personas dzimšanas gada.

Atsaucoties uz Satversmes 109. pantu, pieteikumā

norādīts, ka šī norma garantējot valsts iedzīvotājiem tiesības uz

stabilu un prognozējamu, kā arī efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu

sociālās aizsardzības sistēmu, tātad arī uz samērīgu sociālo

nodrošinājumu. Valstij saglabājoties noteikts pamatpienākumu

kopums, no kura tā neesot tiesīga atkāpties pat ekonomiskās

lejupslīdes laikā. Satversmes 109. pants neliedzot

likumdevējam mainīt izveidoto sociālās drošības sistēmu, proti,

likumdevējs varot izvēlēties citus noteiktu sociālo problēmu

risinājumus. Tomēr sociālās aizsardzības sistēmas maiņu

nedrīkstot izmantot par īstermiņa mērķu sasniegšanas līdzekli.

Likumdevējam esot jāapsver katra lēmuma ietekme uz pensiju

sistēmas ilgtspēju un savlaicīgi jāveic ekonomiskā un

demogrāfiskā riska novērtēšanas pasākumi.

Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, esot ierobežojis

personas pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā,

jo personai netiekot nodrošinātas tiesības uz pensijas izmaksu

pietiekamā apmērā. Apstrīdētajā normā paredzētais risinājums

neatbilstot sociālo tiesību mērķim - sniegt personām sociālo

nodrošinājumu pieejamā finansējuma ietvaros. Šo mērķi varētu

sasniegt arī citādā veidā, piemēram, paredzot personām tiesības

saņemt piemaksu mazākā apmērā.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētā norma pati par

sevi jau ietvērusi saprātīgu un saudzējošu pārejas termiņu,

proti, ar katru gadu samazinoties vidējais stāžs, par kuru

piemaksa tiek piešķirta, un ar katru gadu samazinoties arī

piemaksas apmērs. Tādējādi, grozot apstrīdēto normu, saudzējošā

pāreja uz jauno tiesisko regulējumu tiekot saīsināta un līdz ar

to rodoties personu pamattiesību pārkāpums.

Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem papildus norādīts, ka,

pieņemot apstrīdēto normu, neesot vērtēti alternatīvi risinājumi,

kas personas tiesības ierobežotu mazāk. Piemēram, viens no šādiem

alternatīviem risinājumiem būtu bijis naudas aizņemšanās no

valsts pamatbudžeta un sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta

(turpmāk - speciālais budžets) stāvokļa stabilizēšana tādā

veidā.