3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja argumentiem un lūdz

Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto normu par atbilstošu

Satversmei.

Ministru kabinets, izstrādājot apstrīdētās normas projektu,

esot rūpīgi apsvēris iespējamās alternatīvas, kā arī izvērtējis

apstrīdētās normas atbilstību Satversmei. Šie apsvērumi

atspoguļoti ne vien Sociālās apdrošināšanas sistēmas koncepcijā,

bet arī likumprojektam pievienotajā anotācijā. Apspriežot

iesniegto likumprojektu Saeimā, par pārejas noteikumu

41. punktu esot iesniegti seši deputātu priekšlikumi, taču

neviens no tiem neesot atbalstīts.

Pārejas noteikumu 41. punktā paredzētā piemaksa par katru

apdrošināšanas stāža gadu neesot sociālās apdrošināšanas sistēmas

pakalpojums, bet gan tikai pagaidu pasākums, kas vērsts uz to,

lai nodrošinātu pēc iespējas taisnīgāku pensiju izmaksu personām,

kuras savu apdrošināšanas stāžu uzkrājušas līdz 1996. gada

1. janvārim. Satversmes 109. pants neuzliekot

likumdevējam obligātu pienākumu maksāt pārejas noteikumu

41. punktā paredzēto piemaksu. Tā esot bijusi likumdevēja

apzināta politiska izvēle - noteikt šādu piemaksu, lai uzlabotu

to pensionāru materiālo nodrošinājumu, kuriem apdrošināšanas

stāžs ir liels, bet pensija - neliela.

Piemaksa vienmēr tikusi regulēta kā pagaidu pasākums, proti,

kopš pārejas noteikumu 41. punkta pieņemšanas tajā vienmēr

bijis ietverts termiņš, līdz kuram šī piemaksa tiek maksāta.

Likumdevējs šo termiņu esot vairākkārt pārskatījis, bet nekad

neesot bijis paredzēts piemaksu maksāt neierobežoti ilgi. Uz to

norādot arī fakts, ka attiecīgais regulējums ietverts vienīgi

likuma pārejas noteikumos.

Izvērtējot, vai likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, ir

izpildījis valsts pienākumus, kas izriet no Satversmes

109. panta, esot jānoskaidro, vai likumdevējs veicis

pasākumus, lai nodrošinātu personām sociālās tiesības; vai šie

pasākumi ir veikti pienācīgi, proti, vai personām ir nodrošināta

iespēja īstenot savas tiesības vismaz minimālā apmērā; vai ir

ievēroti vispārējie tiesību principi.

Lietā neesot strīda par to, vai likumdevējs veicis noteiktus

pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot sociālās

tiesības. Valstī funkcionējot sociālās apdrošināšanas un sociālās

palīdzības sistēma. Arī Pieteikuma iesniedzējs nenoliedzot, ka

pensijas tiek maksātas. Visām personām, kurām varētu tikt

piemērots pārejas noteikumu 41. punkts, esot piemērojams arī

pārejas noteikumu 34. punkts, kas nosaka minimālo vecuma

pensijas apmēru. Līdz ar to tiesības uz sociālo nodrošinājumu

minimālajā līmenī tiekot nodrošinātas.

Izvērtējot, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes

91. pantam, visupirms esot jānoskaidro, kuras personas

atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Pēc Pieteikuma

iesniedzēja domām, vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodoties

personas, kurām valsts pensija piešķirta līdz 2011. gada

31. decembrim, un personas, kurām tā piešķirta pēc

2011. gada 31. decembra. Savukārt Saeima uzskatot, ka

minētās personu grupas neatrodas vienādos un salīdzināmos

apstākļos, jo pārejas noteikumu 41. punktā paredzētās

tiesības varot izmantot tikai tās personas, kuras par normas

subjektiem kļuvušas attiecīgajā laika posmā, bet personas, kurām

tiesības uz valsts pensiju rodas pēc normā noteiktā termiņa

beigām, atrodoties citādā tiesiskajā situācijā.

Saeima vairākkārt uzsver, ka apstrīdētā norma pieņemta

savlaicīgi - 2010. gada 20. decembrī, lai aizsargātu

personu tiesisko paļāvību un dotu tām iespēju plānot savu

rīcību.

Ar apstrīdētās normas palīdzību speciālais budžets esot

atslogots no tam neraksturīgām un nepiederīgām izmaksām, tādējādi

veicinot pensiju sistēmas ilgtspēju.

Apstrīdētā norma neliedzot pensiju saņēmējiem tiesības uz

sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī. Savukārt sociālo

garantiju paplašināšana vai sašaurināšana, tajās ietverot arī

atšķirīgu vecuma pensijas piešķiršanas vai pārrēķināšanas

kārtību, esot likumdevēja tiesībpolitiskas izšķiršanās

jautājums.