4. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā

norma nav pretrunā ar Satversmes 91. un 109. pantu.

Piemaksa jau sākotnēji esot noteikta kā personas pagaidu

tiesības, kas neietilpstot Satversmes 109. pantā noteikto

tiesību uz sociālo nodrošinājumu kodolā. Sociālo tiesību jomā

valsts pozitīvais pienākums ietverot tikai tādas sociālās

palīdzības nodrošināšanu, kura ir garantēta pat tad, ja persona

nav veikusi sociālās apdrošināšanas iemaksas (turpmāk -

iemaksas). Personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu minimālā

līmenī tiekot garantētas ar likuma "Par valsts

pensijām" pārejas noteikumu 34. punktu.

Piemaksa esot atzīstama par papildu sociālo garantiju.

Likumdevējs to esot noteicis politiskas izšķiršanās rezultātā ar

nolūku uzlabot to pensionāru materiālo stāvokli, kuriem

apdrošināšanas stāžs bijis liels, bet pensija - maza. Līdz ar to

šajā gadījumā tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālajā

līmenī netiekot skartas.

Attiecībā uz apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

91. pantam tiek norādīts, ka Tiesībsarga birojā izskatīta

pārbaudes lieta par kārtību, kādā tiek piešķirta piemaksa.

Pārbaudes lietā secināts, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

91. pantā noteiktajam vienlīdzības principam. Kaut arī

personas, kurām pensija aprēķināta līdz 2011. gada

31. decembrim, un personas, kurām pensija aprēķināta pēc šā

datuma, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, apstrīdētajai

normai esot leģitīms mērķis un atšķirīgajai attieksmei -

objektīvs un saprātīgs pamats.