9. pants

Tā kā likumdevējs pārejas noteikumu

41. punkta tiesisko regulējumu ir attiecinājis gan uz vecuma

pensiju, gan arī uz invaliditātes pensiju, Satversmes tiesas

turpmākie secinājumi par piemaksu attieksies uz abiem normā

minētajiem pensiju veidiem.

9.1. Pensiju sistēmas reformas ietvaros sākotnēji

bija iecerēts tajā ieviest arī ceturto līmeni, lai mazinātu

pārejas perioda ietekmi uz tiem pensionāriem, kuru darba stāžs

pilnībā vai lielākoties veidojies laika posmā līdz

1996. gadam. Pensiju sistēmas ceturto līmeni bija

plānots nodrošināt no valsts pamatbudžeta. Taču 2006. gadā

likumdevējs izšķīrās par citu pieeju, kā līdz 1995. gada

31. decembrim uzkrātā sociālās apdrošināšanas stāža

novērtējumu nosakot piemaksu un to izmaksājot no speciālā

budžeta.

Likumā "Par valsts pensijām" piemaksa tika ietverta

ar 2005. gada 20. oktobra grozījumiem, kas stājās spēkā

2006. gada 1. janvārī.

Likumprojekta anotācijā piemaksas noteikšana tika pamatota ar

to, ka pensijas apmērs ne vienmēr esot pietiekams un tāpēc īpaša

uzmanība jāpievērš pensionāru dzīves līmeņa uzlabošanas

pasākumiem, turklāt tika uzsvērts, ka piemaksa ir terminēts

pasākums, kas atkarīgs "no sociālās apdrošināšanas speciālā

budžeta iespējām" (likumprojekta "Grozījumi likumā

"Par valsts pensijām"" anotācija, likumprojekta

reģ. Nr. 1377, iesniegts 2005. gada

30. septembrī). Pārejas noteikumu 41. punkta

sākotnējā redakcija paredzēja, ka piemaksa tiks piešķirta vienīgi

līdz 2009. gada 31. decembrim.

Piemaksa tika piešķirta par katru līdz 1995. gada

31. decembrim uzkrātā apdrošināšanas stāža gadu Latvijā

dzīvojošiem vecuma pensijas saņēmējiem, kuru kopējais

apdrošināšanas stāžs nebija mazāks par 30 gadiem un kuriem

piešķirtās (pārrēķinātās) pensijas apmērs nepārsniedza 105 latus.

Sākotnēji piemaksa par katru apdrošināšanas stāža gadu tika

noteikta 19 santīmu apmērā.

Lēmums noteikt piemaksu bija balstīts galvenokārt uz to, ka

valsts ekonomiskā situācija 2002.-2006. gadā strauji

uzlabojās un līdz ar darba ienākumiem strauji pieauga arī

speciālā budžeta ieņēmumi (sk. E. Voļska atzinumu,

lietas materiālu 99. lpp.). Valsts ekonomisko izaugsmi

veicināja arī iestāšanās Eiropas Savienībā un investīciju

pieplūdums, kura rezultātā paplašinājās iedzīvotāju līdzdalība

reģistrētajā darba tirgū. Turklāt pieauga darbspējīga vecuma

iedzīvotāju skaits. Līdz ar to likumdevējs savas rīcības brīvības

ietvaros un politiskas izšķiršanās rezultātā uz speciālā budžeta

rēķina noteica papildu atbalsta pasākumus personām, kuras ar

1995. gada 2. novembra likumu "Par valsts

pensijām" izveidotajā sociālās apdrošināšanas sistēmā bija

varējušas piedalīties tikai salīdzinoši īsu laiku

(sk. Sociālās apdrošināšanas sistēmas koncepcijas

7. un 15. lpp., likumprojekta "Grozījumi likumā

"Par valsts pensijām"" anotāciju, likumprojekta

reģ. Nr. 81/Lp10, iesniegts 2010. gada

7. decembrī, un Labklājības ministrijas 2012. gada

7. septembra vēstuli Satversmes tiesai Nr.34-1-02/1869,

lietas materiālu 91. lpp.).

9.2. 2006. gada 2. novembra likums

"Grozījumi likumā "Par valsts pensijām""

paplašināja to personu loku, kurām ir tiesības uz piemaksu, kā

arī palielināja pensijas apmēru, kas bija uzskatāms par kritēriju

piemaksas piešķiršanai. Tomēr šie grozījumi nemainīja jau

sākotnēji likumā ietverto nosacījumu, ka piemaksa piešķirama līdz

2009. gada 31. decembrim.

Pārmaiņas attiecībā uz termiņu, līdz kuram piemaksa tiks

piešķirta, ieviesa 2008. gada 10. aprīļa likums

"Grozījums likumā "Par valsts pensijām"".

Proti, pēc šā likuma spēkā stāšanās 2008. gada

1. jūnijā pārejas noteikumu 41. punktā vairs nebija

noteikts termiņš, līdz kuram piemaksa piešķirama. Ne no

likumprojekta anotācijas, ne debatēm Saeimā nav iespējams

secināt, ar kādu pamatojumu likumdevējs šo termiņu atcēlis.

Saeimas atbildes rakstā ietvertais apgalvojums, ka līdz

2011. gada 1. janvārim pārejas noteikumu

41. punkts "paredzēja piemaksas piešķiršanu par katru

apdrošināšanas stāža gadu līdz 2012. gada

31. decembrim", ir kļūdains (sk. lietas

materiālu 23.lpp.). Proti, jau kopš 2008. gada

1. jūnija pārejas noteikumu 41. punktā vairs nebija

ietverts termiņš, līdz kuram piešķir piemaksu.

Ar 2008. gada 19. jūnija likuma grozījumiem, kas

stājās spēkā 2009. gada 1. janvārī, pārejas noteikumu

41. punktā tika paredzēts, ka 2009. gadā piemaksa 70

santīmu apmērā piešķirama par katru līdz 1996. gadam uzkrāto

apdrošināšanas stāža gadu. Savukārt ar 2009. gada

1. decembrī pieņemtajiem grozījumiem līdz 2012. gada

31. decembrim tika pagarināts termiņš, kurā minimālā

piemaksa par katru apdrošināšanas stāža gadu nevarēja būt mazāka

par 70 santīmiem.

Līdz ar to, pretēji Saeimas apgalvotajam, pārejas noteikumu

41. punkts līdz 2011. gada 1. janvārim paredzēja nevis

piemaksas piešķiršanas beigu termiņu, bet gan piemaksas minimālo

apmēru, kas bija saistošs Ministru kabinetam, nosakot piemaksas

piešķiršanas kārtību.

9.3. Turpinoties valsts ekonomiskajai izaugsmei un

līdz ar to paplašinoties iedzīvotāju līdzdalībai reģistrētajā

darba tirgū, speciālajā budžetā veidojās uzkrājums, kas

2009. gada sākumā sasniedza aptuveni 950 miljonus latu.

Pozitīva budžeta bilance bija pamats arī pieņemtajiem lēmumiem

par papildu izdevumu finansējumu spēkā esošās iemaksu likmes

ietvaros attiecībā uz maksājumiem no speciālā budžeta, tādiem kā

piemaksa pie vecuma pensijas (no 2006. gada), piemaksa pie

invaliditātes pensijas (no 2009. gada), vecāku pabalsts (no

2008. gada) un papildus četras darbnespējas dienas (no

2009. gada). No 2010. gada 1. janvāra piemaksu

sāka maksāt arī citās Eiropas Savienības valstīs dzīvojošiem

Latvijas pensionāriem (sk. Sociālās apdrošināšanas

sistēmas koncepcijas 7. un 15. lpp.).

Satversmes tiesa jau vairākkārt ir atzinusi, ka šie lēmumi

izjauca speciālā budžeta līdzsvaru un sāka nopietni apdraudēt tā

ilgtspēju (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

31.1.2. punktu un 2010. gada 15. marta sprieduma

lietā Nr. 2009-44-01 9.7. punktu). Tie uzlika

būtisku papildu slogu speciālajam budžetam, jo to īstenošanai

nepieciešamie līdzekļi nebija ieplānoti iemaksu likmē un tika

segti uz citu iemaksu veicēju rēķina (sk. likumprojekta

"Grozījumi likumā "Par valsts pensijām""

anotāciju, likumprojekta reģ. Nr. 81/Lp10, iesniegts

2010. gada 7. decembrī).

Krasi pasliktinoties valsts ekonomiskajai situācijai, pieaugot

bezdarbam un samazinoties iedzīvotāju darba ienākumiem,

samazinājās arī speciālā budžeta ieņēmumi, un jau 2009. gadā

tie vairs nesedza izdevumus. Sociālās apdrošināšanas pakalpojumu

izmaksu segšanai sāka izmantot iepriekšējos gados uzkrāto finanšu

rezervi, un tā tas turpinājās arī 2010.-2012. gadā

(sk. Sociālās apdrošināšanas sistēmas koncepcijas

8. lpp.).

2010. gada 20. decembrī Saeima pieņēma likumu

"Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"", ar

kuru noteica piemaksas piešķiršanas beigu termiņu, proti, ka tā

piešķirama līdz 2011. gada 31. decembrim. Likumprojekta

anotācijā norādīts, ka šāds regulējums pieņemts ar mērķi

samazināt speciālā budžeta izdevumus, lai nodrošinātu tā ieņēmumu

un izdevumu sabalansēšanu (sk. likumprojekta

"Grozījumi likumā "Par valsts pensijām""

anotāciju, likumprojekta reģ. Nr. 81/Lp10, iesniegts

2010. gada 7. decembrī).

Satversmes tiesa secina, ka likumā "Par valsts

pensijām" piemaksa tika ietverta ar mērķi sniegt atbalstu

tām personām, kuru pensijas bija nelielas un kurām nebija iespēju

pietiekami ilgi līdzdarboties uz iemaksām balstītajā pensiju

sistēmā. Tomēr, grozot likumu "Par valsts pensijām",

likumdevējs pakāpeniski mainīja šo sākotnējo mērķi, un tādējādi

piemaksa personām tika maksāta neatkarīgi no pensijas lieluma un

līdz 1996. gadam uzkrātā apdrošināšanas stāža ilguma.

Lai noskaidrotu, vai piemaksa ietilpst Satversmes

109. pantā noteikto pamattiesību tvērumā, Satversmes tiesai

ir jānoskaidro, kuru personu grupu tiesības apstrīdētā norma

skar.