8. pants

Pieteikumā lūgts izvērtēt apstrīdētās normas

atbilstību Satversmes 91. un 109. pantam.

8.1. Attiecībā uz Satversmes 91. pantu

Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka, noskaidrojot to, vai

kāda no likuma "Par valsts pensijām" normām nav

pretrunā ar vienlīdzības principu, jāņem vērā sociālo tiesību

jomas aspekti. Jo sevišķi tādēļ, ka Satversmes 91. pantā

nostiprinātās tiesības ir "salīdzinošas", proti, tās

var pieprasīt vienlīdzīgu attieksmi, bet pašas par sevi nevar

atklāt, kādai šai attieksmei jābūt - labvēlīgai vai nelabvēlīgai.

Lai izvēlētos vienu no šiem risinājumiem, jāņem vērā citi

apsvērumi, kas atrodas jau ārpus vienlīdzības jēdziena robežām

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada

11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 5. un

6.1. punktu un 2010. gada 29. novembra sprieduma

lietā Nr. 2010-17-01 6.2.1. punktu).

Satversmes tiesa arī norādījusi: lai iegūtu nepieciešamo

atbildi uz konkrētu tiesību jautājumu, atsevišķa Satversmes norma

jāinterpretē kopsakarā ar citām Satversmes normām, jo Satversme

kā vienots dokuments ietekmē katras atsevišķās normas tvērumu un

saturu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada

27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu

daļas 1.1. punktu un 2005. gada 16. decembra

sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 13. punktu).

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka piemaksa ietilpstot

Satversmes 109. pantā noteikto pamattiesību tvērumā un

apstrīdētā norma ierobežojot šajā Satversmes normā ietvertās

pamattiesības. Savukārt Saeimas atbildes rakstā pausts viedoklis,

ka piemaksa neietilpstot Satversmes 109. pantā noteikto

pamattiesību tvērumā un apstrīdētā norma neskarot minētās

pamattiesības.

Līdz ar to, izvērtējot apstrīdētās normas atbilstību

Satversmes 91. pantam, svarīga nozīme varētu būt tam, vai un

kādā apmērā tiesības uz piemaksu ietilpst Satversmes

109. pantā noteikto pamattiesību tvērumā un vai apstrīdētā

norma skar minētās pamattiesības.

8.2. Satversmes 109. pants nosaka: "Ikvienam

ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas,

bezdarba un citos likumā noteiktos gadījumos."

Tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālajā līmenī

ietilpst Satversmes 109. panta tvērumā, un šo tiesību mērķis ir,

cik vien tas iespējams, kalpot cilvēka cienīgas eksistences

nodrošināšanai (sk. Satversmes tiesas 2001. gada

13. marta sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu

daļu). Pensionāri ir sociālā grupa, kurai nepieciešama īpaša

aizsardzība. Vēl jo vairāk tas attiecas uz pensionāriem, kuru

ienākumi ir nelieli un uzskatāmi par tādiem, kas nesniedzas līdz

minimālajam sociālajam nodrošinājumam (sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā

Nr. 2009-43-01 31.2. punktu).

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka lēmumiem par sociālo

tiesību īstenošanu parasti nozīmīga ir to politiskā dimensija,

proti, lēmumi šajā jomā tiek pieņemti, vadoties ne tik daudz no

juridiskiem, bet vairāk no politiskiem apsvērumiem. Tie savukārt

ir atkarīgi no likumdevēja priekšstata par to, kurai sabiedrības

daļai nepieciešama valsts palīdzība vai atbalsts

(sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra

sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 16. punktu).

Politisku jautājumu izlemšana primāri ietilpst demokrātiski

leģitimētā likumdevēja kompetencē (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr.

2003-05-01 29. punktu un 2005. gada 14. septembra

sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 18. punktu).

Likumdevējam ir rīcības brīvība to metožu un mehānismu izvēlē,

ar kuriem tiesības uz sociālo nodrošinājumu īstenojamas

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra

sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 15. un

21. punktu). Taču tā nav absolūta. Ja likumdevējs

Satversmē iekļauto sociālo tiesību saturu konkretizējis likumos,

tad tās ir kļuvušas par indivīda tiesībām. Šādu tiesību

īstenošanu persona var prasīt no valsts, kā arī var aizstāvēt šīs

tiesības tiesā (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu

daļas 2. punktu).

Likumdevējs ir paredzējis personu tiesības uz Satversmes 109.

pantā garantēto sociālo nodrošinājumu sociālās apdrošināšanas

veidā. Attiecībā uz pakalpojumiem, kuru saņemšana atkarīga no

personas iepriekš veiktajām iemaksām speciālajā budžetā, valsts

rīcības brīvība ir šaurāka (sk. Satversmes tiesas

2012. gada 21. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2011-20-01 10. punktu). Savukārt attiecībā uz

pakalpojumiem, kuru saņemšana nav atkarīga no personas veiktajām

iemaksām, valsts rīcības brīvība ir plašāka. Ja likumdevējs

personām ir noteicis tādas papildu sociālās garantijas, kuru

piešķiršana nav pamatota ar personas veiktajām iemaksām, tad šādi

piešķirto tiesību samazināšana var būt atkarīga no speciālā

budžeta finansiālajām iespējām (sk. Satversmes tiesas

2011. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-29-01

21. punktu).

Tādējādi, lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 109. pantam, Satversmes tiesai visupirms ir

jānoskaidro piemaksas saturs un nolūks, ar kādu likumdevējs

piemaksu paredzējis likumā "Par valsts pensijām".