12. pants

Tā kā darba ņēmēji, kuriem I vai II grupas

invaliditāte noteikta pēc tam, kad viņi nostrādājuši vismaz trīs

gadus, un darba ņēmēji, kuriem I vai II grupas invaliditāte

noteikta pirms tam, kad viņi nostrādājuši vismaz trīs gadus,

atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, ir jānoskaidro, vai

apstrīdētais regulējums paredz atšķirīgu attieksmi pret šīm

personu grupām.

Personas tiesības saņemt invaliditātes pensiju nosaka likuma

"Par valsts pensijām" 14. panta pirmā daļa.

Atbilstoši šai tiesību normai pirms šā likuma 11. pantā

noteiktā vecuma sasniegšanas tiesības uz invaliditātes pensiju ir

apdrošinātajām personām, kuru apdrošināšanas stāžs nav mazāks par

trim gadiem, ja tās atzītas par personām ar invaliditāti un

neīstenojas īpaši likumā noteiktie kritēriji.

Tātad viens no nosacījumiem, kam jābūt izpildītiem, lai

personai piešķirtu invaliditātes pensiju, ir apdrošināšanas

stāžs, kas nav mazāks par trim gadiem. Atbilstoši likuma

"Par valsts pensijām" 1. panta 1. punktā

ietvertajai definīcijai apdrošināšanas stāžs ir pilnos gados

izteikts laika periods, kurā sociāli apdrošinātā persona pati

veikusi sociālās apdrošināšanas iemaksas vai par to veiktas vai

bija jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas. Proti, nodarbinātās

personas veic uzkrājumus sociālo pakalpojumu, tai skaitā

invaliditātes pensijas, saņemšanai apdrošinātā riska iestāšanās

gadījumā.

Ar apstrīdēto regulējumu personas ar I vai II grupas

invaliditāti netika pakļautas invaliditātes apdrošināšanai,

proti, tika tieši izslēgtas no to personu loka, par kurām tika

veiktas vai kuras pašas veica sociālās apdrošināšanas iemaksas

invaliditātes gadījumam. Tas nozīmē, ka šīm personām nebija

iespējams veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas atbilstoši

konkrētajam apdrošināšanas veidam un attiecīgi atbilstoši likuma

"Par valsts pensijām" nosacījumiem uzkrāt invaliditātes

pensijas saņemšanai nepieciešamo apdrošināšanas stāžu. Līdz ar to

personām ar I vai II grupas invaliditāti, kuras apstrīdētā

regulējuma spēkā esības laikā bija darba ņēmēji, nebija iespējams

pildīt invaliditātes pensijas saņemšanai nepieciešamos

nosacījumus un arī pēc triju gadu darba stāža uzkrāšanas nebija

un joprojām nav iespējams saņemt invaliditātes pensiju. Savukārt

darba ņēmēji, kuriem I vai II grupas invaliditāte noteikta pēc

tam, kad viņi nostrādājuši vismaz trīs gadus, apstrīdētā

regulējuma spēkā esības laikā veica sociālās apdrošināšanas

iemaksas un pēc invaliditātes iestāšanās ieguva tiesības uz

invaliditātes pensiju.

Turklāt atšķirīgo attieksmi noteicošais kritērijs citstarp ir

invaliditāte, jo pie vienas grupas piederošajām personām laikā,

kad tās bija darba ņēmēji, invaliditāte jau bija iestājusies, bet

pie otras grupas piederošajām personām tā iestājās tikai vēlāk,

proti, laikā, kad šīs personas bija darba ņēmēji, tām

invaliditātes nebija. Tieši invaliditātes esība vai neesība

konkrētajā laika posmā attiecīgi ietekmēja to, vai apstrīdētais

regulējums personai tika piemērots.

Tātad pret personu grupām, kuras

atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, apstrīdētais

regulējums paredz atšķirīgu attieksmi uz invaliditātes

pamata.