14. pants

Secinot, ka pret personām ar I vai II grupas

invaliditāti apstrīdētais regulējums nosaka atšķirīgu attieksmi,

nepieciešams izvērtēt, vai tā ir attaisnojama, proti, vai tai ir

objektīvs un saprātīgs pamats.

14.1. Kritēriji, uz kuriem tiek balstīta atšķirīga

attieksme, ir dažādi. Atkarībā gan no attiecīgā kritērija

specifikas, gan arī konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem var

atšķirties kritērija izmantošanas attaisnojamība. Proti, pastāv

tādi kritēriji, kuru izmantošana nav attaisnojama, kā arī tādi

kritēriji, kuru izmantošanu noteiktos gadījumos var attaisnot

(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 19. punktu).

Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atzīts, ka valstij ir

nepieciešams norādīt uz "ļoti būtiskiem iemesliem", lai

attaisnotu atšķirīgu (ierobežojošu) attieksmi pret personām ar

invaliditāti (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010. gada

20. maija sprieduma lietā "Alajos Kiss v.

Hungary", pieteikums Nr. 38832/06,

42. punktu).

14.2. Atbilstoši no sociāli atbildīgas valsts principa

izrietošajam valsts pienākumam uzlabot mazaizsargātu sociālo

grupu situāciju ir pieļaujami pasākumi, kas atvieglo personu ar

invaliditāti stāvokli un veicina to integrāciju sabiedrībā

(sk.: Levits E. 91. panta komentārs. Grām.: Balodis R.

(zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII

nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011,

113. lpp.). Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi,

ka valsts drīkst izturēties pret salīdzināmām grupām atšķirīgi,

lai labotu to faktisko nevienlīdzību, turklāt noteiktos apstākļos

par pārkāpumu var tikt atzīts tas, ka valsts necenšas šo

nevienlīdzību novērst ar atšķirīgu attieksmi (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2007. gada

13. novembra sprieduma lietā "D. H. and

Others v. the Czech Republic", pieteikums Nr. 57325/00,

175. punktu). Arī Ekonomisko, sociālo un kultūras

tiesību komiteja ir norādījusi, ka diskriminācijas izskaušanas

labad dalībvalstīm var būt un dažos gadījumos ir pienākums veikt

īpašus pasākumus, lai mazinātu diskrimināciju veicinošos

apstākļus. Šādi pasākumi ir likumīgi, ciktāl tie ir saprātīgi,

objektīvi un proporcionāli diskriminācijas mazināšanas līdzekļi

un tie tiek atcelti līdz ar vienlīdzības sasniegšanu pēc būtības

(sk.: Committee on Economic, Social and Cultural

Rights, "General Comment No. 20:

Non-discrimination in economic, social and cultural rights

(Art. 2, para. 2, of the International Covenant on

Economic, Social and Cultural Rights)",

2 July 2009, E/C.12/GC/20, Para 9). Savukārt,

precizējot attiecīgās rīcības iespējas, Konvencijas 5. panta

trešā daļa nosaka valsts pienākumu veikt saprātīgus pielāgojumus,

bet ceturtā daļa - valsts tiesības īstenot īpašus pasākumus.

Tātad valsts var un noteiktos gadījumos tai ir pienākums veikt

pašai vai noteikt, ka citas personas veic saprātīgus

pielāgojumus, lai nodrošinātu personām ar invaliditāti iespējas

īstenot tiesības vienlīdzīgi ar pārējām sabiedrības grupām.

Atbilstoši Konvencijas 2. pantam "saprātīgs

pielāgojums" nozīmē vajadzīgās un atbilstošās izmaiņas un

korekcijas - ja tās konkrētā gadījumā ir nepieciešamas un

neuzliek nesamērīgu vai nepamatotu slogu -, kas tiek veiktas, lai

nodrošinātu to, ka personas ar invaliditāti vienlīdzīgi ar citiem

var izmantot vai īstenot visas cilvēka tiesības un pamatbrīvības.

Šādi pielāgojumi nenostāda konkrētās personu grupas labākā

stāvoklī kā citas personas un līdz ar to var tikt īstenoti

ilgtermiņā. Saprātīgie pielāgojumi ietver, piemēram, pasākumu

reorganizēšanu, darba grafika maiņu, mācību programmu un

mācīšanas stratēģiju pielāgošanu, medicīnisko procedūru

pielāgošanu vai iespēju piekļūt atbalsta personālam bez

nesamērīga sloga (sk.: Committee on the Rights of Persons

with Disabilities, "General Comment No. 6 on

Equality and Non-Discrimination", 26 April 2018,

CRPD/C/GC/6, Para 23).

Tāpat valsts var īstenot arī pagaidu īpašos pasākumus, nosakot

atšķirīgu attieksmi, kas ir labvēlīgāka pret tām personām, kuras

parasti atrodas nelabvēlīgākā stāvoklī, lai izskaustu esošo

nevienlīdzību un novērstu līdzsvara trūkumu nākotnē. Šādos

gadījumos no labuma guvēja, proti, personas ar invaliditāti,

skatpunkta labvēlīgāka attieksme tiek īstenota, pamatojoties uz

tai piemītošu aizsargājamu īpašību, savukārt no mazāk izdevīgā

stāvoklī nostādītās personas skatpunkta šī attieksme tiek

īstenota, pamatojoties uz argumentu, ka šai personai nepiemīt

konkrētā īpašība, piemēram, invaliditāte. Īpašo pasākumu piemēri

ir resursu piešķiršana un/vai pārdale, mērķtiecīga pieņemšana

darbā, kvotu sistēmas, attīstības un pilnvarošanas pasākumi, kā

arī aprūpes un tehnoloģiskie palīglīdzekļi (sk.: Committee on

the Rights of Persons with Disabilities, "General

Comment No. 6 on Equality and Non-Discrimination",

26 April 2018, CRPD/C/GC/6, Para 28).

Saprātīgi pielāgojumi ir tieši saistīti ar diskriminācijas

aizliegumu, bet īpašie pasākumi nodrošina labvēlīgāku attieksmi

pret personām ar invaliditāti, lai tādējādi labotu vēsturisko

un/vai sistemātisko un sistēmisko šo personu atstumšanu no

tiesību izmantošanas (sk.: Committee on the Rights of Persons

with Disabilities, "General Comment No. 6 on Equality

and Non-Discrimination", 26 April 2018, CRPD/C/GC/6,

Para 25(c)). Turklāt saprātīgie pielāgojumi pēc savas

dabas ir drīzāk individuāli, bet īpašie pasākumi - vispārēji un

mērķēti uz visiem sociāli nelabvēlīgākā stāvoklī nostādītas

grupas locekļiem. Tomēr abu veidu pasākumus vieno to mērķis -

nodrošināt personām ar invaliditāti vienlīdzības sasniegšanu pēc

būtības.

14.3. Saeima norādījusi, ka atšķirīgā attieksme tika

noteikta ar mērķi individualizēt un samazināt personu ar

invaliditāti nodokļu slogu un veicināt šo personu iesaisti darba

tirgū. Šādu viedokli pārstāv arī Labklājības ministrija.

Viens no aspektiem, kas esot ņemti vērā, pakļaujot personas

konkrētiem sociālās apdrošināšanas veidiem, esot bijis tas, kādi

apdrošināšanas gadījumi tām reāli var iestāties un kādu ietekmi

tie varētu atstāt uz konkrēto personu grupu. Personas ar I vai II

grupas invaliditāti esot mērķtiecīgi izslēgtas no invaliditātes

apdrošināšanas, jo, pēc likumdevēja ieskata, šīm personām jau

pirms darba uzsākšanas bija iestājies apdrošināšanas gadījums,

proti, tās vairs nespēja veikt darba pienākumus un attiecīgi arī

gūt ienākumus tādā apjomā kā pirms invaliditātes iegūšanas.

Savukārt personām, kurām invaliditāte līdz darba gaitu uzsākšanai

nebija noteikta, apdrošināšanas gadījums vēl neesot iestājies,

tādēļ to pakļaušanai invaliditātes apdrošināšanai esot bijis

racionāls pamats. Atbilstoši sociālās apdrošināšanas

pamatprincipam - apdrošināt pret risku, kura iestāšanās dēļ

persona zaudē darba ienākumus, - personu ar I vai II grupas

invaliditāti izslēgšana no apdrošināšanas invaliditātes gadījumam

pēc būtības esot nozīmējusi to atbrīvošanu no nelietderīgiem

maksājumiem, proti, tikusi veicināta sociāli apdrošināto personu

iemaksu samērība ar sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem, kurus

tās ir tiesīgas saņemt.

Šāds regulējums, kas, izslēdzot personas ar I vai II grupas

invaliditāti no invaliditātes apdrošināšanas, samazināja sociālās

apdrošināšanas iemaksu likmi darba devējiem, kuri nodarbināja

šādas personas, pēc likumdevēja ieskata, bija vērsts arī uz

mazturības riskam pakļautas personu grupas iekļaušanu darba un

profesionālajā dzīvē. Kopumā sociālo iemaksu likme darba devējam

samazinājusies par aptuveni 6,75 procentiem. Apstrīdētā

regulējuma spēkā stāšanās brīdī šāda rīcība esot bijusi būtiska

ekonomisko pārmaiņu un krīzes dēļ. Valsts pienākums rīkoties, lai

veicinātu personu ar invaliditāti nodarbinātību, izrietot

citstarp no Konvencijas 27. panta.

Satversmes tiesa piekrīt, ka personām nebūtu jāveic sociālās

apdrošināšanas maksājumi attiecībā uz tiem riskiem, kas tām nevar

iestāties. Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka

apdrošināšanas iemaksas ir personas ilgtermiņa ieguldījums, kas

tai garantē sociālo nodrošinājumu nākotnē (sk. Satversmes

tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2016-14-01 19.2. punktu). Ja darba ņēmējs ir

apdrošināts atbilstoši kādam obligātās sociālās apdrošināšanas

veidam, tad, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, viņam ir

tiesības uz attiecīgu nodrošinājumu (sk. Satversmes tiesas

2004. gada 26. marta sprieduma lietā

Nr. 2003-22-01 11. punktu). Savukārt tad, ja

personai nav tiesību uz konkrēto sociālās apdrošināšanas pasākumu

nākotnē tāpēc, ka konkrētais apdrošināšanas risks tai nevar

iestāties, tai nebūtu lietderīgi veikt uz šādu pakalpojumu

attiecinātās iemaksas.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valsts izveidotajai sociālās

drošības sistēmai ir jāmotivē darbspējīgās personas stāties darba

tiesiskajās attiecībās (sal. sk. Satversmes tiesas

2020. gada 9. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2019-27-03 27. punktu). Lai gan sociālās

apdrošināšanas iemaksu samazinājums, kas tika panākts, izslēdzot

personas ar invaliditāti tieši un tikai no invaliditātes

apdrošināšanas, ir mazāks nekā Saeimas norādītie vispārīgie

6,75 procenti, jo kopējais samazinājums ietver arī sociālās

apdrošināšanas iemaksu bezdarba gadījumam izslēgšanu, Satversmes

tiesa atzīst, ka pazemināts nodokļu slogs varēja iedrošināt darba

devējus pieņemt darbā personas ar I vai II grupas invaliditāti.

Vērā ņemams ir arī arguments par ekonomisko stāvokli valstī

apstrīdētā regulējuma pieņemšanas laikā. Līdz ar to Saeimas

norādītais mērķis varētu būt personu ar invaliditāti

interesēs.

14.4. Tomēr Satversmes tiesa vērš uzmanību uz to, ka

īpašajiem pasākumiem ir jāatbilst noteiktiem kritērijiem.

Atbilstoši Konvencijas 5. panta ceturtajai daļai īpašie

pasākumi tiek saistīti ar mērķi paātrināt vai panākt personu ar

invaliditāti vienlīdzību pēc būtības. No tā izriet, ka pieļautie

īpašie pasākumi pēc savas būtības var būt tikai tādi, kuru mērķis

ir veicināt personu ar invaliditāti neatkarību, personisko

autonomiju un līdztiesību. Arī Konvencijas komentārā norādīts, ka

"īpašajiem pasākumiem, ko valstis pieņēmušas saskaņā ar

Konvencijas 5. panta ceturto daļu, jāatbilst visiem tās

principiem un noteikumiem. Jo īpaši tie nedrīkst novest pie

izolācijas, segregācijas, stereotipu, stigmatizācijas vai citādas

diskriminācijas pret personām ar invaliditāti" (sk.:

Committee on the Rights of Persons with Disabilities,

"General Comment No. 6 on Equality and

Non-Discrimination", 26 April 2018, CRPD/C/GC/6,

Para 29). Proti, īpašo pasākumu mērķim un

rezultātam ir jābūt vērstam uz efektīvas un iekļaujošas

vienlīdzības panākšanu pēc būtības. Līdz ar to ir jāpārbauda

īpašā pasākuma ietvaros noteiktās atšķirīgās attieksmes darbība

praksē.

Lai atzītu, ka atšķirīgā attieksme ir daļa no īpašā pasākuma,

ir jāizvērtē, vai šī atšķirīgā attieksme ir personu ar I vai II

grupas invaliditāti interesēs un vai šai personu grupai no tās

rodas īpašā pasākuma mērķim atbilstošs ieguvums.

Līdz ar to Satversmes tiesai ir

jāizvērtē, vai atšķirīgās attieksmes pret personām ar I vai II

grupas invaliditāti rezultātā tika sasniegta viņu iekļaušana

sabiedrībā.