15. pants

Pieteikuma iesniedzēja norādījusi: lai gan

likumdevēja norādītie mērķi ir vērsti uz pozitīvu seku radīšanu

ar apstrīdēto regulējumu skartajai personu grupai, atšķirīgā

attieksme izslēdza personas ar I vai II grupas invaliditāti,

kurām kā personu grupai ir vislielākais risks zaudēt darba

ienākumu invaliditātes dēļ, no sociālās apdrošināšanas atbilstoši

invaliditātes apdrošināšanas veidam. Proti, šāda atšķirīgā

attieksme radīja šīm personām negatīvas sekas. Pēc Pieteikuma

iesniedzējas ieskata, arī personas ar jau noteiktu I vai II

grupas invaliditāti vajadzēja apdrošināt atbilstoši šim

apdrošināšanas veidam, jo arī tām varēja iestāties invaliditātes

risks.

Lai konstatētu, vai atšķirīgā attieksme ļauj sasniegt personu

ar invaliditāti iekļaušanu sabiedrībā, Satversmes tiesai ir

jāizvērtē, vai šīs personu grupas izslēgšana no invaliditātes

apdrošināšanas radīja tai labvēlīgas vai nelabvēlīgas sekas,

proti, vai ar apstrīdēto regulējumu personas ar I vai II grupas

invaliditāti tika atbrīvotas no tām nelietderīgiem maksājumiem

(maksājumiem, ar kuriem nebūtu saistīti nākotnē sagaidāmi

sociālās apdrošināšanas pakalpojumi) vai arī tām netika ļauts

veikt iemaksas, kas nākotnē varētu izrādīties būtiskas. Lai

atbildētu uz šo jautājumu, Satversmes tiesai visupirms

jānoskaidro, kurā brīdī būtu atzīstams, ka personai ir iestājies

invaliditātes risks un radušās ar to saistītās tiesības uz

invaliditātes pensiju, proti, kas ir konkrētais risks, pret kuru

persona parasti ir apdrošināta, veicot attiecīgās sociālās

apdrošināšanas iemaksas, un kurā brīdī tas var iestāties.

15.1. Lielākā daļa no sociālās apdrošināšanas veidiem

attiecas tikai uz personām, kas ir darba ņēmēji vai

pašnodarbinātās personas vai atrodas to statusam pielīdzināmā

statusā. Tas nozīmē, ka personas, par kurām vai kuras pašas veic

sociālās apdrošināšanas iemaksas, ir nodarbinātas un sociālā

apdrošināšana ir nesaraujami saistīta ar personas

nodarbinātību.

Kā izriet no apstrīdētā regulējuma, citiem normatīvajiem

aktiem un arī lietas materiāliem, personas ar I vai II grupas

invaliditāti apstrīdētā regulējuma spēkā esības laikā varēja

strādāt. Arī statistikas dati apliecina, ka zināms skaits personu

ar I vai II grupas invaliditāti šajā laikā bija nodarbinātas.

Tātad, lai gan I vai II grupas invaliditāte atbilstoši šo

invaliditātes grupu aprakstiem ir saistīta ar būtisku darbspēju

zudumu, dažas no šīm personām, kuru veselības stāvoklis to

pieļāva, tomēr varēja strādāt to vajadzībām pielāgotos apstākļos

savā profesijā ar individuālu darba režīmu vai pēc

pārkvalifikācijas citā profesijā vai, ja invaliditāte bija

smagāka, veikt neliela apjoma darbu to vajadzībām individuāli

pielāgotos apstākļos. Proti, vairums personu ar invaliditāti

droši vien nebija spējīgas strādāt, tomēr bija konkrēts skaits

šādu personu, kuras atsevišķās profesijās varēja būt

nodarbinātas. Turklāt invaliditāte ir saistīta ar funkcionāliem

ierobežojumiem un ar tiem mijiedarbībā esošiem sociālajiem un

vides faktoriem, tātad ir iespējams tas, ka viena persona, kurai

ir invaliditāte, nevar strādāt, bet cita persona, kurai ir

līdzīgi traucējumi, bet kura atrodas citādā sociālajā vai darba

situācijā, var būt spējīga visnotaļ efektīvi strādāt (sk.:

ILO. Questions on Disability and Work. Key issues on

promoting employment of persons with disabilities,

15 April 2020, Point 14). Arī pašlaik personām

ar invaliditāti ir tiesības tikt nodarbinātām tāpat kā ikvienai

citai personai un valstij ir pienākums šādu nodarbinātību

sekmēt.

Nodarbinātība var turpināties tik ilgi, kamēr to ļauj personas

fiziskās un garīgās veselības stāvoklis kopsakarā ar sociālo un

vides faktoru piemērotību attiecīgajam darbam. Personām ar

invaliditāti konkrētais funkcionēšanas ierobežojums var

pastiprināties tiktāl, ka vairs neļauj pildīt iepriekš veiktos

darba pienākumus. Uz to norādījusi pieaicinātā persona Sustento,

uzsverot, ka invaliditāte nav statisks stāvoklis un funkciju

traucējumi var padziļināties. Tāpat nav izslēdzama iespēja, ka

personai ar jau eksistējošu funkcionēšanas ierobežojumu rodas vēl

citas veselības problēmas vai jauni funkcionēšanas ierobežojumi.

Savukārt Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā esošās

administratīvās lietas pieteicēja piemērs liecina par tādas

situācijas iespējamību, ka personas veselības stāvoklis uzlabojas

un ļauj tai kādu laiku strādāt, bet pēc tam atkal pasliktinās,

attiecīgi mainoties arī invaliditātes grupai. Šādi apstākļi

kopsakarā ar jaunu pielāgojumu trūkumu un citiem aspektiem var

novest pie tā, ka persona vairs nespēj turpināt darbu un

attiecīgi zaudē nodarbinātību.

Satversmes tiesa jau iepriekš atzinusi, ka sociālās

apdrošināšanas sistēmas mērķis ir nodrošināt, lai, iestājoties

likumā noteiktiem nelabvēlīgiem apstākļiem, būtu apdrošināts

personas risks zaudēt darba ienākumu (sal. sk. Satversmes

tiesas 2002. gada 25. februāra sprieduma lietā

Nr. 2001-11-0106 secinājumu daļas 1. punktu un

2018. gada 15. februāra sprieduma lietā

Nr. 2017-09-01 14.1. punktu). Savukārt

invaliditātes pensiju sistēmas mērķis ir garantēt personai, kura

veselības stāvokļa dēļ vairs nevar pilnvērtīgi iesaistīties darba

tirgū, ienākumu atvietojumu atbilstoši sociālās apdrošināšanas

iemaksām (sk. Satversmes tiesas 2014. gada

11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01

18. punktu). Proti, arī invaliditātes pensiju sistēma ir

saistīta ar personas darba ienākumu samazināšanos vai pilnīgu

zudumu. Ņemot vērā, ka arī personām ar jau iestājušos I vai II

grupas invaliditāti var pastiprināties jau esošie funkcionālie

ierobežojumi, rasties jauni funkcionālie ierobežojumi vai kādā

citā veidā pasliktināties veselības stāvoklis, tam attiecīgi

novedot pie darba attiecību izbeigšanas un darba ienākumu zuduma,

var secināt, ka arī šīm personām var iestāties invaliditātes

risks.

Šādu secinājumu apstiprina arī fakts, ka personas ar III

grupas invaliditāti tomēr bija apdrošinātas pret invaliditātes

risku, proti, lai gan tām jau bija iestājusies invaliditāte, tās

tika apdrošinātas gadījumam, ja funkcionēšanas ierobežojumu

pastiprināšanās dēļ darba ienākumi tiktu zaudēti. Līdz ar to

invaliditātes apdrošināšana ir saistīta nevis ar pašu

invaliditātes iestāšanos, kas šīm personām jau bija konstatēts

fakts, bet gan tieši ar darba ienākumu zudumu.

Ņemot vērā to, ka personām ar jau

noteiktu I vai II grupas invaliditāti ir iespējams gan strādāt,

gan arī nonākt tādā situācijā, ka tās veselības stāvokļa dēļ

vairs nevar iesaistīties darba tirgū, Satversmes tiesa secina, ka

arī šai personu grupai var iestāties invaliditātes risks.

15.2. Atzīstot, ka arī personām ar jau noteiktu

invaliditāti var iestāties invaliditātes risks, kas saistīts ar

sociālo apdrošināšanu invaliditātes gadījumam, Satversmes tiesa

secina, ka arī šīm personām vajadzēja nodrošināt pieeju šim

apdrošināšanas veidam.

Satversmes tiesa piekrīt Pieteikuma iesniedzējai, ka personas

ar jau esošu invaliditāti ir īpaši pakļautas veselības stāvokļa

pasliktināšanās draudiem un tādēļ tām vēl jo vairāk ir nozīmīgs

iepriekšējā ienākumu apjoma atvietojums invaliditātes riska

iestāšanās gadījumā. Līdz ar to jāsecina, ka likumdevēja vēlme

atbrīvot personas no tām nelietderīgiem maksājumiem netika

īstenota tiesiski un personām ar I vai II grupas invaliditāti

tika atņemtas tiesības uz tām piemērojamu sociālās apdrošināšanas

pakalpojumu. Proti, īpašā pasākuma mērķis - veicināt personu ar I

vai II grupas invaliditāti iekļaušanu darba tirgū - nevarēja tikt

saistīts ar liegumu veikt tādas sociālās apdrošināšanas iemaksas,

kas šīm personām varētu nodrošināt tām nākotnē piemērojamu

sociālās apdrošināšanas pakalpojumu.

Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā esošās administratīvās

lietas apstākļi liecina par to, ka likumdevēja noteiktā atšķirīgā

attieksme neveicināja arī jau nodarbinātas personas ar I vai II

grupas invaliditāti tiesības, jo personai vairs nebija

nepieciešama valsts iesaiste tās nodarbinātības veicināšanā.

Turklāt persona kādu laiku pirms apstrīdētā regulējuma spēkā

stāšanās jau bija veikusi sociālās apdrošināšanas iemaksas

invaliditātes riska apdrošināšanai, tomēr tai tika liegta iespēja

izmantot šīs iemaksas iepriekšējo ienākumu atvietošanai

invaliditātes riska iestāšanās gadījumā. Līdz ar to šāda persona

ir acīmredzami nostādīta nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar

citām nodarbinātajām personām bez jebkāda objektīva

pamatojuma.

Līdzīgā īpaši nelabvēlīgā situācijā ir nostādītas arī tās

personas, kurām invaliditāte noteikta pēc apstrīdētā regulējuma

spēkā stāšanās, bet pirms tam, kad tās nostrādājušas trīs gadus

un uzkrājušas atbilstošo apdrošināšanas stāžu. Proti, arī šīm

personām ir tiesības tikai uz valsts sociālā nodrošinājuma

pabalstu, bet ne invaliditātes pensiju, pat ja šīs personas arī

pēc invaliditātes iestāšanās kādu laiku vēl varēja strādāt un

strādāja. Arī šajā kontekstā atšķirīgajai attieksmei nav

objektīva pamatojuma un šī attieksme ir radījusi tikai negatīvas

sekas tās skartajam personu lokam, proti, uz tiesību veicināšanu

vērsta īpašā pasākuma vietā šīs personas ir piedzīvojušas tikai

savu tiesību samazinājumu.

Visbeidzot Satversmes tiesa norāda, ka apstrīdētā norma tās

plašākajā tvērumā - likuma "Par sociālo apdrošināšanu"

6. panta otrā daļa - neparedzēja personu ar I vai II grupas

invaliditāti apdrošināšanu arī bezdarba gadījumam. No šāda normas

tvēruma secināms, ka apstrīdētās normas pieņemšanas rezultātā

personām ar I vai II grupas invaliditāti darba zaudēšanas

gadījumā, kas nebija saistīts ar maternitāti, slimību, darba

negadījumu vai vecuma pensijai nepieciešamā vecuma sasniegšanu,

iepriekšējo ienākumu atvietojums vispār netika nodrošināts, jo to

neietver neviens sociālās apdrošināšanas pakalpojums.

Līdz ar to atšķirīgā attieksme nebija vērsta uz personu ar I

vai II grupas invaliditāti tiesību un iespēju veicināšanu un ne

tikai nesasniedza īpašā pasākuma mērķi un nenodrošināja personām

ar invaliditāti vienlīdzību pēc būtības, bet pat pasliktināja to

tiesisko stāvokli.

Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja ir

norādījusi, ka nolaidības, nezināšanas, aizspriedumu un maldīgu

pieņēmumu dēļ, kā arī izslēgšanas, nošķiršanas vai nodalīšanas

rezultātā cilvēkiem ar invaliditāti ļoti bieži ir liegts izmantot

savas ekonomiskās, sociālās vai kultūras tiesības vienlīdzīgi ar

personām bez invaliditātes (sk.: Committee on Economic, Social

and Cultural Rights, "General Comment No. 5: Persons

with Disabilities", 9 December 1994, E/1995/22,

Para 15). Satversmes tiesa atzīst, ka apstrīdētā

regulējuma pamatā varēja būt likumdevēja labticīga vēlme

samazināt personām ar I vai II grupas invaliditāti piemērojamo

nodokļu nastu, tomēr apstrīdētais regulējums ir jāvērtē pēc tā

atbilstības īpašā pasākuma mērķim veicināt personu ar I vai II

grupas invaliditāti nodarbinātību. Apstrīdētais regulējums rada

ar invaliditāti saistītas negatīvas sekas, neļaujot personām ar

invaliditāti izmantot tām pienākošās tiesības un nesekmējot

iekļaujošu vienlīdzību. Šādai atšķirīgajai attieksmei nevar būt

attaisnojuma.

Tātad ar apstrīdēto regulējumu

radītā atšķirīgā attieksme ir diskriminējoša un apstrīdētais

regulējums neatbilst Satversmes 91. pantam kopsakarā ar

Satversmes 109. pantu.