16. pants

Ņemot vērā to, ka apstrīdētais regulējums ir

zaudējis spēku, Satversmes tiesai šajā spriedumā nav jālemj par

tā spēka zaudēšanas brīdi (sk. Satversmes tiesas

2004. gada 14. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2003-19-0103 11. punktu). Taču Pieteikuma

iesniedzēja lūdz attiecībā uz pieteicēju apstrīdēto regulējumu

atzīt par spēkā neesošu no brīža, kad radās tā pamattiesību

aizskārums, proti, no apstrīdētā regulējuma piemērošanas brīža.

Tas esot nepieciešams, lai izspriestu izskatāmo administratīvo

lietu, proti, noteiktu, ka pieteicējam ir tiesības uz

invaliditātes pensiju. Turklāt 2020. gada 21. februārī

Satversmes tiesā saņemta Augstākās tiesas vēstule, kurā norādīts,

ka tiesa apturējusi tiesvedību līdzīgā lietā. Nevar izslēgt

iespējamību, ka vēl kāda persona ir vēlējusies aizsargāt savas ar

apstrīdēto regulējumu aizskartās pamattiesības.

Satversmes tiesa secina, ka tikai tādā gadījumā, ja

apstrīdētais regulējums tiktu atzīts par spēkā neesošu no

konkrēta brīža pagātnē, pieteicējam un citām salīdzināmā

situācijā esošām personām rastos tiesības saņemt invaliditātes

pensiju. Tomēr Saeima savā atbildes rakstā ir norādījusi, ka šāda

rīcība varētu atstāt negatīvu ietekmi uz budžeta stabilitāti un

valsts spēju nodrošināt citu personu tiesības, jo par personām ar

invaliditāti, kuras apstrīdētā regulējuma spēkā esības laikā bija

darba ņēmēji, neesot veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas.

Tas arī neatbilstu sociālās apdrošināšanas pamatprincipam, ka

personas tiesības uz izmaksām no sociālās apdrošināšanas

līdzekļiem ir cieši saistītas ar pienākumu veikt attiecīgas

iemaksas speciālajā budžetā, un būtu netaisnīgi pret personām,

kuras šādas iemaksas ir veikušas. Saeimas viedoklim piekrīt arī

pieaicinātā persona Labklājības ministrija, norādot: ja

apdrošināšanas stāžā tiktu ieskaitīti periodi, kuros nav veiktas

attiecīgajam riskam paredzētās sociālās apdrošināšanas obligātās

iemaksas, un pensija vai pabalsts tiktu aprēķināts no ienākumiem,

no kuriem nebija paredzēts veikt sociālās apdrošināšanas

obligātās iemaksas atbilstoši konkrētajam apdrošināšanas veidam,

rastos risks sociālās apdrošināšanas sistēmas pastāvēšanai

ilgtermiņā. Savukārt VSAA norāda, ka, ņemot vērā nodarbināto

personu ar I vai II grupas invaliditāti skaitu

1998.-2002. gadā, šo personu veicamo iemaksu objektu summu,

invaliditātes apdrošināšanas iemaksu likmi attiecīgajā gadā un

attiecīgā aprēķina rezultātu izsakot 2020. gada cenās,

papildu finansējums, kas būtu nepieciešams, lai segtu darba

ņēmēju ar I vai II grupas invaliditāti sociālās apdrošināšanas

iemaksas invaliditātes gadījumam, esot 1,8 miljoni

euro.

Līdz ar to, apsverot, no kura brīža apstrīdētais regulējums

atzīstams par spēkā neesošu, uzmanība pievēršama sprieduma

ietekmei uz valsts budžetu.

Satversmes tiesa piekrīt tam, ka izskatāmajā lietā radusies

faktiskā situācija ir pretrunā ar sociālās apdrošināšanas

pamatprincipiem. Lai personai būtu tiesības uz sociālās

apdrošināšanas pakalpojumu, būtiski ir tas, ka sociālās

apdrošināšanas iemaksas ir veiktas vai tādas bija jāveic (sk.

Satversmes tiesas 2004. gada 26. marta sprieduma lietā

Nr. 2003-22-01 10. punktu). Personai salīdzinājumā

ar citām personām, kurām tiek sniegti sociālās apdrošināšanas

pakalpojumi, nevar tikt sniegts tāds pakalpojums, kas nav

proporcionāli samērīgs ar šīs personas veiktajām sociālās

apdrošināšanas iemaksām (sk. Satversmes tiesas 2013. gada

31. janvāra sprieduma lietā Nr. 2012-09-01

12.1. punktu).

Tomēr jāņem vērā, ka šāda situācija radusies likumdevēja

aktīvas darbības dēļ, proti, nosakot atšķirīgu attieksmi uz

aizliegta kritērija pamata un attiecīgi liedzot personām ar

invaliditāti veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas invaliditātes

pensijas saņemšanai nākotnē. Tajā pašā laikā atbilstoši likuma

"Par valsts pensijām" 16. panta otrajai daļai

personām ar I un II grupas invaliditāti invaliditātes pensija ir

vismaz 1,6 reizes lielāka par valsts sociālā nodrošinājuma

pabalstu invaliditātes gadījumā.

Ja personas tiesību aizskārums radies tieši nepieļaujamas

valsts darbības dēļ, tad valsts nevar attaisnot aizskāruma

nenovēršanu ar tā novēršanas līdzekļa izmaksām, ciktāl tās nav

nesamērīgi augstas. Vēl jo vairāk šādi attaisnojumi nav

pieļaujami gadījumos, kad jau tā sociāli mazaizsargātas grupas ir

nostādītas vēl nelabvēlīgākā stāvoklī uz diskriminējoša kritērija

pamata. Tādējādi atbilstoši vienlīdzības principam personu ar I

vai II grupas invaliditāti apstrīdētā regulējuma spēkā esības

laikā nostrādātais darba laiks būtu ņemams vērā, nosakot šo

personu apdrošināšanas stāžu.

Līdz ar to apstrīdētais regulējums

ir atzīstams par spēkā neesošu no tā spēkā stāšanās brīža

attiecībā uz visām personām ar I vai II grupas invaliditāti.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt likuma "Par valsts

sociālo apdrošināšanu" 6. panta otro daļu (redakcijā,

kas bija spēkā no 1998. gada 1. janvāra līdz

2002. gada 31. decembrim), ciktāl tā neparedz personu

ar I vai II grupas invaliditāti pakļaušanu invaliditātes

apdrošināšanai, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

91. un 109. pantam un spēkā neesošu no tās spēkā stāšanās

brīža.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja