2. pants

Pieteikuma iesniedzēja - Augstākā tiesa

(turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka apstrīdētā norma

neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)

91. un 109. pantam, ciktāl tā nepieļauj darba ņēmēju,

kuriem noteikta I vai II grupas invaliditāte, pakļaušanu

invaliditātes apdrošināšanai.

Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā ir administratīvā lieta,

kas ierosināta pēc personas pieteikuma par tāda labvēlīga

administratīvā akta izdošanu, ar kuru pieteicējam tiktu piešķirta

invaliditātes pensija. Pieteicējs, kuram noteikta invaliditāte

kopš bērnības, laikā no 1997. gada oktobra līdz

2000. gada oktobrim bijis darba ņēmējs. 2016. gadā

Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (turpmāk - VSAA)

atteikusies pieteicējam piešķirt invaliditātes pensiju, secinot,

ka viņa apdrošināšanas stāžā, kas dotu tiesības uz invaliditātes

pensiju, nevarot ieskaitīt darba periodu no 1998. gada

janvāra līdz 2000. gada oktobrim, jo atbilstoši minētajā

periodā spēkā bijušajai apstrīdētajai normai darba ņēmēji, kuriem

noteikta I vai II grupas invaliditāte, nebija pakļauti

invaliditātes apdrošināšanai. Tātad par darba ņēmējiem, kuriem

apstrīdētās normas spēkā esības laikā bija noteikta I vai II

grupas invaliditāte, neesot maksātas valsts sociālās

apdrošināšanas obligātās iemaksas invaliditātes apdrošināšanai un

šajā periodā nostrādātais laiks minētajām personām neveidojot

invaliditātes pensijas saņemšanai nepieciešamo apdrošināšanas

stāžu.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka invaliditātes pensija ir

atzīstama par tādu sociālo pakalpojumu, kas ietilpst Satversmes

109. pantā garantēto tiesību uz sociālo nodrošinājumu

tvērumā, un valsts rīcībai šajā jautājumā jāatbilst tiesiskās

vienlīdzības principam. Tomēr tiesiskās vienlīdzības principam un

attiecīgi arī Satversmes 91. pantam neatbilstot tāda

situācija, ka personām ar I vai II grupas invaliditāti tika

liegts būt apdrošinātām atbilstoši invaliditātes apdrošināšanas

veidam un secīgi tiek liegtas tiesības uz invaliditātes

pensiju.

Aplūkojamā situācijā pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos atrodoties vairākas personu grupas.

Pirmkārt, pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos

atrodoties:

1) darba ņēmēji, kuriem I vai II grupas invaliditāte noteikta

pēc tam, kad viņi nostrādājuši vismaz trīs gadus, un

2) darba ņēmēji, kuriem I vai II grupas invaliditāte noteikta

pirms tam, kad viņi nostrādājuši vismaz trīs gadus, tostarp darba

ņēmēji, kuriem I vai II grupas invaliditāte noteikta jau pirms

darba gaitu uzsākšanas.

Minētās grupas esot salīdzināmas, jo pie abām grupām

piederošas personas varot nonākt tādā situācijā, kad

invaliditātes dēļ tās vairs nevar pilnvērtīgi iesaistīties darba

tirgū un attiecīgi saglabāt tādus pašus darba ienākumus kā

iepriekš.

Apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret minētajām

personu grupām. Laikā, kad bija spēkā apstrīdētā norma, persona

bez invaliditātes, kas bijusi darba ņēmējs, esot tikusi

apdrošināta citstarp arī atbilstoši invaliditātes apdrošināšanas

veidam. Ja šādai personai pēc vismaz triju gadu nostrādāšanas

tika noteikta I vai II grupas invaliditāte, šis darba stāžs bijis

ieskaitāms invaliditātes pensijas saņemšanai nepieciešamajā

apdrošināšanas stāžā un personai esot tiesības uz invaliditātes

pensiju. Savukārt tādu darba ņēmēju, kuriem I vai II grupas

invaliditāte noteikta jau pirms darba gaitu uzsākšanas,

apdrošināšanu atbilstoši invaliditātes apdrošināšanas veidam

apstrīdētā norma neesot pieļāvusi, un, ja šāda persona

invaliditātes dēļ beigusi strādāt, tai neesot tiesību uz

invaliditātes pensiju, jo neesot šīs pensijas piešķiršanai

nepieciešamā apdrošināšanas stāža.

Otrkārt, pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos

atrodoties arī:

1) personas ar I vai II grupas invaliditāti, kuras ir bijušas

darba ņēmēji laikā no 1998. gada 1. janvāra līdz

2002. gada 31. decembrim (proti, laikā, kad bija spēkā

apstrīdētā norma), un

2) personas ar I vai II grupas invaliditāti, kuras ir bijušas

darba ņēmēji laikā no 1996. gada 1. janvāra līdz

1997. gada 31. decembrim (proti, laikā, kad bija spēkā

likums "Par sociālo nodokli") un/vai no 2003. gada

1. janvāra līdz šim brīdim (proti, pēc Grozījumu spēkā

stāšanās).

Gan tiesiskais regulējums, kas bija spēkā pirms apstrīdētās

normas, gan arī regulējums, kas ir spēkā pēc apstrīdētās normas,

paredzot, ka darba ņēmēji ar I vai II grupas invaliditāti ir

apdrošināmi citstarp atbilstoši invaliditātes apdrošināšanas

veidam. Tātad arī pret šīm personu grupām, kuras atrodas vienādos

un salīdzināmos apstākļos, apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu

attieksmi.

Ar apstrīdēto normu radītās atšķirīgās attieksmes leģitīmais

mērķis esot, pirmkārt, pakļaut invaliditātes apdrošināšanai tikai

tādas personas, kurām invaliditātes riska iestāšanās ir faktiski

iespējama, un tādējādi aizsargāt arī sabiedrības labklājību un,

otrkārt, veicināt personu ar invaliditāti nodarbinātību.

Likumdevēja izraudzītie līdzekļi neesot piemēroti leģitīmā

mērķa - pret invaliditātes risku apdrošināt tikai tādas

personas, kurām šāds risks faktiski var

iestāties, - sasniegšanai. Likumā "Par valsts

sociālo apdrošināšanu" reglamentētās sociālās apdrošināšanas

sistēmas kā valsts organizēta pasākumu kopuma mērķis esot

nodrošināt to, lai persona, iestājoties likumā paredzētajiem

nelabvēlīgajiem apstākļiem, būtu apdrošināta pret risku zaudēt

darba ienākumu. Attiecīgi par risku, pret kuru persona tiek

apdrošināta, veicot sociālās iemaksas invaliditātes

apdrošināšanai, esot uzskatāms risks invaliditātes dēļ zaudēt

darba ienākumu, nevis tikai invaliditātes iestāšanās pati par

sevi. Darba ņēmējam varot rasties tāda situācija, ka palielinās

ar jau iepriekš konstatētu invaliditāti saistītais funkcionēšanas

ierobežojums, līdz ar to arī darbspēju zudums un viņš vairs

nespēj veikt iepriekš veikto darbu un saglabāt tādus pašus darba

ienākumus kā pirms veselības stāvokļa pasliktināšanās.

Ar šādu regulējumu netiekot sasniegts arī mērķis nodrošināt

sabiedrības labklājību, jo faktiski tas pakļaujot īpaši

aizsargājamu darba ņēmēju grupu, kuriem sociālā aizsardzība

nepieciešama visvairāk, riskam darba ienākumu zaudēšanas gadījumā

nesaņemt pienācīgu ienākumu atvietojumu invaliditātes pensijas

veidā.

Visbeidzot, leģitīmais mērķis - personu ar invaliditāti

nodarbinātības veicināšana - neattaisnojot apstrīdētās normas

radīto atšķirīgo attieksmi un tās sekas. Pieteikuma iesniedzēja

gan atzīst, ka sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes

samazinājums par vairāk nekā 5 procentiem par darbinieka ar

I vai II grupas invaliditāti nodarbināšanu varēja stimulēt darba

devējus pieņemt šādas personas darbā, bet norāda, ka likumdevējam

vajadzējis meklēt risinājumus tāda regulējuma pieņemšanai, kas

neliegtu minēto darba ņēmēju grupu apdrošināt pret risku zaudēt

darba ienākumu invaliditātes dēļ.

Pat ja varētu pieņemt, ka apstrīdētā norma ir vērtējama kā

leģitīmā mērķa sasniegšanai piemērots un nepieciešams līdzeklis,

tā esot acīmredzami nesamērīga.

Izskatāmajā lietā esot jāsamēro personu ar I vai II grupas

invaliditāti interese nepieciešamības gadījumā saņemt no valsts

atbilstošu sociālo nodrošinājumu, no vienas puses, un valsts

interese veicināt personu ar invaliditāti nodarbinātību un

tādējādi nodrošināt sabiedrības kopējās labklājības aizsardzību,

no otras puses.

Invaliditātes pensija esot personai labvēlīgāks sociālā

nodrošinājuma veids nekā valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts,

jo tās apmērs ir atkarīgs no personas veiktajām sociālās

apdrošināšanas iemaksām un apdrošināšanas stāža, turklāt pat

minimālā invaliditātes pensija personām ar I vai II grupas

invaliditāti ir lielāka nekā valsts sociālā nodrošinājuma

pabalsts. Tomēr likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, neesot

ņēmis vērā to, ka darba ņēmējs ar I vai II grupas invaliditāti

tādā gadījumā, ja viņš invaliditātes dēļ zaudēs darba ienākumu,

apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā saņems mazāk labvēlīga

veida sociālo nodrošinājumu.

Labums, ko sabiedrība varētu iegūt ar apstrīdēto normu radītās

atšķirīgās attieksmes dēļ - personu ar invaliditāti

nodarbinātības veicināšana, kas hipotētiski pozitīvi ietekmētu

gan personu ar invaliditāti labklājību, gan visas sabiedrības

labklājību kopumā -, neesot samērīgs ar zaudējumu, kas jāpacieš

personām ar I vai II grupas invaliditāti. Turklāt, kā izrietot no

Pieteikuma iesniedzējas rīcībā esošajiem lietas materiāliem,

personu ar invaliditāti nodarbinātība laikā, kad bija spēkā

apstrīdētā norma, būtiski neesot palielinājusies, tātad tās

leģitīmais mērķis nemaz neesot sasniegts.

Lai izspriestu administratīvo lietu, Pieteikuma iesniedzēja

lūdz apstrīdēto normu attiecībā uz pieteicēju atzīt par spēkā

neesošu no brīža, kad tā viņam tika piemērota.