3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

91. un 109. pantam.

Ar likuma "Par valsts pensijām" spēkā stāšanos

1996. gada 1. janvārī Latvijā esot ieviesti uz

apdrošināšanas iemaksām balstītas valsts obligātās pensiju

apdrošināšanas sistēmas principi, saskaņā ar kuriem ikviena

persona, kas veikusi sociālās apdrošināšanas iemaksas,

iestājoties kādam apdrošināšanas riskam, ir tiesīga saņemt

veiktajām iemaksām atbilstošus maksājumus likumā noteiktajā

kārtībā un apjomā. Savukārt likuma "Par valsts sociālo

apdrošināšanu" mērķis esot bijis noteikt sociālās

apdrošināšanas vispārīgos principus un regulēt tās finansiālo un

organizatorisko struktūru. Viens no aspektiem, kas esot ņemti

vērā, pakļaujot personas konkrētiem sociālās apdrošināšanas

veidiem, bijis tas, kādi apdrošināšanas gadījumi reāli var

iestāties un kādu ietekmi tie varētu atstāt uz konkrēto personu

grupu.

Pieteikuma iesniedzējas norādītās grupas - darba ņēmēji,

kuriem I vai II grupas invaliditāte noteikta pēc tam, kad viņi

nostrādājuši vismaz trīs gadus, un darba ņēmēji, kuriem I vai II

grupas invaliditāte noteikta pirms tam, kad viņi nostrādājuši

vismaz trīs gadus, - neatrodoties vienādos un pēc noteiktiem

kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Šis secinājums izrietot no

fakta, ka apstrīdētā norma pati par sevi nenosaka to, kam ir

tiesības saņemt invaliditātes pensiju. No apstrīdētās normas

izrietot tikai tas, ka personas ar I vai II grupas invaliditāti

nav pakļautas invaliditātes apdrošināšanai.

Invaliditātes pensiju sistēmas mērķis esot garantēt personai,

kura veselības stāvokļa dēļ vairs nespēj pilnvērtīgi iesaistīties

darba tirgū, ienākumu atvietojumu atbilstoši sociālās

apdrošināšanas iemaksām. Līdz ar invaliditātes iestāšanos

iestājoties arī apdrošināšanas gadījums, proti, persona nespējot

pilnvērtīgi veikt darba pienākumus un līdz ar to daļēji vai

pilnībā zaudējot darba ienākumu. Savukārt personām, kurām

invaliditāte nav iestājusies, vēl neesot iestājies arī

apdrošināšanas gadījums, tādēļ to pakļaušanai invaliditātes

apdrošināšanai esot bijis racionāls pamats.

Neesot salīdzināmas arī personas ar I vai II grupas

invaliditāti, kuras bija darba ņēmēji apstrīdētās normas spēkā

esības laikā, un personas ar I vai II grupas invaliditāti, kuras

bija darba ņēmēji pēc Grozījumu spēkā stāšanās, jo apstrīdētās

normas spēkā esības laikā otra minētā salīdzināmā grupa nemaz

neesot pastāvējusi. Tāpat izskatāmās lietas ietvaros neesot

salīdzināmas personas ar I vai II grupas invaliditāti, kuras bija

darba ņēmēji laikā, kad bija spēkā likums "Par sociālo

nodokli", un personas ar I vai II grupas invaliditāti, kuras

bija darba ņēmēji laikā, kad bija spēkā apstrīdētā norma, jo

apstrīdētajai normai neesot atpakaļvērsta spēka un tā neesot

noteikusi, kādiem sociālās apdrošināšanas veidiem bija jāpakļauj

personas, kas tika nodarbinātas pirms tās spēkā stāšanās.

Ja tiktu pieņemts, ka pret personām ar I vai II grupas

invaliditāti salīdzinājumā ar kādu citu personu grupu ir vērsta

atšķirīga attieksme, tad tā esot noteikta ar normatīvajos aktos

paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu, tai esot leģitīms

mērķis - sabiedrības labklājības aizsardzība, kas ietverot gan

personu ar invaliditāti nodarbinātības veicināšanu, gan arī

sociālās drošības sistēmas stabilitātes sekmēšanu, - un tā

atbilstot arī samērīguma principam.

Apstrīdētās normas darbības rezultātā darba devējam, kas

nodarbināja personu ar I vai II grupas invaliditāti, esot bijis

jāiemaksā valsts budžetā par 6,75 procentiem mazāka valsts

sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu likme nekā darba

devējam, kas nodarbināja personu bez invaliditātes vai ar III

grupas invaliditāti. Regulējums, kas paredz samazinātu nodokļu

nastu darba devējam, kurš nodarbina personu ar I vai II grupas

invaliditāti, esot vērsts uz mazturības riskam pakļautas personu

grupas iekļaušanu darba un profesionālajā dzīvē, kā arī uz to,

lai attiecīgās personas saņemtu darba ienākumu un vismaz daļēji

spētu apmierināt savas vajadzības. Tādējādi esot veicināta gan

konkrētas sabiedrības grupas, gan arī visas sabiedrības

labklājība. Turklāt, sociāli apdrošinot personas tādiem

apdrošināšanas gadījumiem, kas tām primāri var iestāties, tiekot

veicināta sociāli apdrošināto personu sociālo iemaksu samērība ar

sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem, kurus tās ir tiesīgas

saņemt.

Apstrīdētā norma esot piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Nodokļu sloga mazināšana esot vispāratzīts līdzeklis personu ar

invaliditāti nodarbinātības veicināšanai. Tāpat konkrētajā laika

periodā neesot bijis citu līdzekļu, ar kuriem leģitīmo mērķi

varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē, vienlaikus pakļaujot

personas ar I vai II grupas invaliditāti sociālajai

apdrošināšanai atbilstoši invaliditātes apdrošināšanas veidam.

Izšķiršanās par to, kādos gadījumos un kādā apmērā personām ir

sniedzams atbalsts, ietilpstot likumdevēja rīcības brīvības

ietvaros un tiekot izdarīta, izvērtējot valsts ekonomiskās

iespējas un sociālās apdrošināšanas budžeta ilgtspēju,

sabiedrības vajadzības un citus apstākļus.

Izvērtējot, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par

indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu,

esot jāņem vērā tas, ka apstrīdētā norma tika pieņemta laika

periodā, kad uzņēmumiem bija lielas finansiālās grūtības.

Apstrīdētās normas pieņemšanas rezultātā sociālās apdrošināšanas

likme, kas bija jāmaksā darba devējam, nodarbinot personu ar

invaliditāti, esot samazināta, tādējādi veicinot šādu personu

nodarbinātību. Attiecīgi šīs personas esot varējušas nodrošināt

sev nepieciešamos iztikas līdzekļus un uzkrāt vecuma pensijas

kapitālu. Šāds ieguvums esot lielāks nekā ierobežojums, kas

liedza šīm personām tikt pakļautām invaliditātes apdrošināšanai.

Turklāt tādā gadījumā, ja apstrīdētā norma nebūtu pieņemta,

personu ar I vai II grupas invaliditāti nodarbinātības iespējas

ekonomiski sarežģīto apstākļu dēļ, visticamāk, būtu ļoti

ierobežotas. Līdz ar to apstrīdētajā normā paredzētā atšķirīgā

attieksme esot samērīga ar tās leģitīmo mērķi.

Papildus Saeima norāda, ka apstrīdētās normas atzīšana par

spēkā nebijušu nemainīšot faktu, ka šīs normas spēkā esības

periodā sociālās apdrošināšanas iemaksas par personām ar I vai II

grupas invaliditāti netika veiktas. Šādas iemaksas mūsdienās

nebūtu iespējams saņemt no darba devējiem, kuri savu darbību jau

ir beiguši. Savukārt pienākums visas izmaksas segt valstij varētu

atstāt negatīvu ietekmi uz budžeta stabilitāti un valsts spēju

nodrošināt citu personu tiesības. Tas arī neatbilstu sociālās

apdrošināšanas pamatprincipam, atbilstoši kuram personas tiesības

uz izmaksām no sociālās apdrošināšanas līdzekļiem ir

proporcionāli un cieši saistītas ar pienākumu izdarīt attiecīgas

iemaksas speciālajā budžetā, un būtu netaisnīgi pret personām,

kuras šādas iemaksas ir veikušas.