9. pants

Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, pret personām

ar I vai II grupas invaliditāti tika vērsta potenciāli

nepieļaujama atšķirīga attieksme, kā rezultātā šīm personām ir

liegta pieeja daļai no sociālās apdrošināšanas sistēmas. Proti,

darba ņēmējiem, kuriem apstrīdētā regulējuma spēkā esības laikā

jau bija noteikta I vai II grupas invaliditāte, pieeja

invaliditātes apdrošināšanai un no tās izrietošajai invaliditātes

pensijai neesot bijusi un joprojām neesot nodrošināta vienlīdzīgi

ar pārējām personām. Šāda situācija neatbilstot Satversmes

91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības

principam. Savukārt tiesībsargs norādījis, ka jāpārbauda

apstrīdētā regulējuma atbilstība Satversmes 91. panta otrajā

teikumā ietvertajam diskriminācijas aizlieguma principam, jo

šādas nevienlīdzīgas attieksmes pamatā esot viens no

aizliegtajiem kritērijiem - invaliditāte.

Satversmes 91. pants noteic: "Visi cilvēki ir

vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek

īstenotas bez jebkādas diskriminācijas." Šajā pantā ir

ietverti divi savstarpēji cieši saistīti principi: vienlīdzības

princips un diskriminācijas aizlieguma princips. Satversmes

91. panta pirmajā teikumā nostiprinātais vienlīdzības

princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām,

kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu

attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai

ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk. Satversmes tiesas

2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2017-28-0306 9. punktu). Savukārt Satversmes

91. panta otrajā teikumā ietvertais diskriminācijas

aizliegums ir vienlīdzības principa aspekts, kas noteiktās

situācijās šo principu precizē un palīdz to piemērot.

Diskriminācijas aizlieguma mērķis ir izskaust nevienlīdzīgu

attieksmi, kas balstīta uz kādu nepieļaujamu kritēriju. Šie

kritēriji atspoguļo izšķiršanos par to, kādas pazīmes sabiedrībā

principiāli nebūtu pieļaujamas kā atšķirīgas attieksmes pamats.

Tādējādi Satversmes 91. panta otrajā teikumā nostiprinātā

diskriminācijas aizlieguma principa būtība ir šāda - novērst

iespēju, ka demokrātiskā tiesiskā valstī, pamatojoties uz kādu

nepieļaujamu kritēriju, tiktu ierobežotas personas pamattiesības

(sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 22. punktu).

Saskaņā ar Konvenciju invaliditāte ir viens no kritērijiem, uz

kuru pamata diskriminācija ir aizliegta (sk. Konvencijas

5. pantu). Konvencijas dalībvalstīm ir jānodrošina

personu ar invaliditāti tiesības uz sociālo aizsardzību un šo

tiesību izmantošanu bez diskriminācijas invaliditātes dēļ (sk.

Konvencijas 28. pantu). Šāds aizliegums noteikts arī

citos Latvijai saistošos cilvēktiesību dokumentos. Piemēram,

Pakta 2. panta otrajā daļā ietvertā norāde uz dalībvalstu

apņemšanos garantēt, lai Paktā pasludinātās tiesības "tiktu

īstenotas bez jebkādas diskriminācijas - neatkarīgi no […] citiem

apstākļiem", ietver diskrimināciju invaliditātes dēļ

(sk.: UN Committee on Economic, Social and Cultural Rights,

"General Comment No. 5: Persons with

Disabilities", 9 December 1994, E/1995/22,

Para 5). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā

atzīts, ka Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas (turpmāk - Eiropas Cilvēktiesību

konvencija) 14. pants, kas nosaka diskriminācijas

aizliegumu, aptver arī diskrimināciju invaliditātes dēļ (sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 24. oktobra

sprieduma lietā "J. D. and A. v. the United

Kingdom", pieteikumi Nr. 32949/17 un 34614/17,

82. punktu). Visbeidzot, uz invaliditāti

balstītas diskriminācijas aizliegums izriet arī no Eiropas

Sociālās hartas (sk. Eiropas Sociālo tiesību

komitejas 2013. gada 11. septembra lēmuma lietā

"European Action of the Disabled (AEH) v. France",

pieteikums Nr. 81/2012, 132. punktu).

Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un aizsargā

cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai

saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta izriet, ka

likumdevēja mērķis ir panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību

normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām. Latvijai

saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas

prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo arī par

konkretizācijas līdzekli, lai noteiktu demokrātiskas tiesiskas

valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie

Satversmē ietverto pamattiesību aizsardzības samazināšanas

(sal. sk. Satversmes tiesas 2016. gada 12. maija

sprieduma lietā Nr. 2015-14-0103 15.1. punktu).

Tātad invaliditāte ir viens no Satversmes 91. pantā

ietilpstošajiem kritērijiem, uz kuru pamata diskriminācija ir

aizliegta.

Līdz ar to Satversmes tiesai ir

jānoskaidro, vai sociālās apdrošināšanas sistēma, kuras ietvaros

personas ar jau iestājušos I vai II grupas invaliditāti nebija

pakļautas invaliditātes apdrošināšanai, bet personas bez

invaliditātes šai apdrošināšanai bija pakļautas, atbilst

Satversmes 91. pantam kopsakarā ar Satversmes

109. pantu, proti, vai attiecībā uz personām ar I vai II

grupas invaliditāti nav pārkāpts diskriminācijas aizliegums.