18. pants

Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību

ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri

būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu

ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt

arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir

nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas

19. punktu).

18.1. Izstrādājot apstrīdēto normu, Ministru

kabineta mērķis bija precizēt brīdi, kad rodas tiesības prasīt

atlīdzību par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem. Saeimas

Agrārās, vides un reģionālās politikas komisija izstrādāja

alternatīvu likumprojektu (reģ. Nr. 276/Lp9), kurā

apstrīdēto normu izteica tādā redakcijā, kas paredzēja

kompensāciju piešķirt, ja mežsaimnieciskās darbības ierobežojums

noteikts pēc pirkuma, dāvinājuma vai cita atsavināšanas līguma

noslēgšanas. Taču tiesības saņemt kompensāciju būtu tikai tādā

gadījumā, ja iepriekšējais zemes īpašnieks nebūtu kompensāciju

jau saņēmis (sk. Saeimas Agrārās, vides un reģionālās

politikas komisijas sagatavoto alternatīvo likumprojektu un tā

anotāciju lietas materiālu 2. sēj. 11. -

17. lpp.). Savukārt šā likumprojekta apspriešanas gaitā

Saeimā apstrīdētā norma tika redakcionāli grozīta un pieņemta

spēkā esošajā redakcijā (sk. lietas materiālu 2. sēj.

23. lpp.).

Saeima atbildes rakstā norāda, ka līdz brīdim, kad

persona nostiprina zemesgrāmatā īpašuma tiesības uz iegādāto

nekustamo īpašumu, Satversmes 105. pants aizsargā tās kā

nekustamā īpašuma ieguvēja tiesības (sk. lietas materiālu

1. sēj. 59. lpp.). Tātad arī personai, kura

ieguvusi nekustamo īpašumu uz tiesiska darījuma pamata, taču nav

nostiprinājusi īpašuma tiesības zemesgrāmatā pirms

mežsaimnieciskās darbības ierobežojuma noteikšanas, atsevišķos

gadījumos var rasties īpašuma tiesību ierobežojums.

Personai, kura ieguvusi nekustamo īpašumu uz tiesiska

darījuma pamata un nav reģistrējusi savas īpašuma tiesības

zemesgrāmatā pirms mežsaimnieciskās darbības ierobežojuma

noteikšanas, tiek liegta iespēja izmantot īpašumu atbilstoši tā

izmantošanas veidam. Tādējādi nekustamā īpašuma ieguvējam sakarā

ar to, ka tiek ietekmēts īpašuma izmantošanas veids, kā arī

samazinās vērtība, par kādu īpašums iegūts tiesiskā darījuma

noslēgšanas brīdī, var rasties zaudējumi.

18.2. Satversmes tiesa šā sprieduma

15. punktā jau secināja, ka apstrīdētajā normā noteiktās

atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis ir tiesiskās noteiktības

veicināšana. Tātad valsts ar apstrīdētajā normā ietverto

regulējumu vēlējusies nodrošināt to, lai personas nostiprina

savas īpašuma tiesības zemesgrāmatā.

Īpašuma tiesību nostiprināšana zemesgrāmatā personai,

kura nekustamo īpašumu ieguvusi uz tiesiska darījuma pamata, nav

normatīvi noteikta kā obligāts pienākums. Valsts nav noteikusi

termiņus, kādos personai jānostiprina savas īpašuma

tiesības.

18.3. Īpašuma tiesību pārejas reģistrācija

zemesgrāmatā ir process, kura ietvaros zemesgrāmatu nodaļā

jāiesniedz vairāki dokumenti, kas apstiprina šāda ieraksta

veikšanas pamatotību. Nostiprinājuma process prasa noteiktu

laiku, un tā ilgums var būt atkarīgs no dažādiem objektīviem un

subjektīviem apstākļiem. Tāpēc īpašuma tiesības zemesgrāmatā

nevar nostiprināt tiesiskā darījuma noslēgšanas dienā. Līdz ar to

var izveidoties tādas situācijas, ka laika posmā no tiesiska

darījuma noslēgšanas brīža līdz īpašuma tiesību reģistrācijai

zemesgrāmatā nekustamajam īpašumam tiek noteikts mežsaimnieciskās

darbības ierobežojums.

Ja mežsaimnieciskās darbības ierobežojums tiek noteikts

šajā laika posmā, tad persona, kura primāri cieš zaudējumus, ir

tā persona, kura nekustamo īpašumu uz tiesiska darījuma pamata

lieto un valda. Līdz ar to persona, kura zemesgrāmatā reģistrēta

kā nekustamā īpašuma īpašnieks, taču šo īpašumu tiesiska darījuma

rezultātā jau nodevusi valdījumā citai personai, necieš

zaudējumus sakarā ar liegumu.

Likumdevējs nav apzinājis visu to personu loku, kurām ir

ierobežotas īpašuma tiesības un kuras tādēļ cieš zaudējumus.

Liedzot kompensāciju par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumu

personai, kura uz tiesiska darījuma pamata ir nekustamā īpašuma

ieguvējs un šo īpašumu valda lieguma noteikšanas brīdī, valsts

nesasniedz kompensācijas mērķi - atlīdzināt zaudējumus personai,

kura tos cieš sakarā ar ierobežojumu.

Tādējādi apstrīdētā norma

spēkā esošajā redakcijā nenodrošina tiesību uz īpašumu

aizsardzību tām personām, kuras nekustamo īpašumu likumīgi valda,

lai gan savas īpašuma tiesības dažādu iemeslu dēļ nav

nostiprinājušas zemesgrāmatā.

18.4. Apstrīdētajā normā ir ietverti divi

priekšnoteikumi tam, lai persona varētu saņemt kompensāciju par

mežsaimnieciskās darbības ierobežojumu: īpašuma tiesībām jābūt

nostiprinātām zemesgrāmatā, un šādam ierakstam jābūt veiktam

pirms mežsaimnieciskās darbības ierobežojuma noteikšanas. Tātad,

lai personai varētu piešķirt kompensāciju par mežsaimnieciskās

darbības ierobežojuma noteikšanu, ir jāizpildās abiem

apstrīdētajā normā ietvertajiem priekšnoteikumiem.

Nosakot nekustamajam īpašumam mežsaimnieciskās darbības

ierobežojumu, valsts paredz iespēju piešķirt kompensāciju

personai, kuras tiesības sakarā ar lieguma noteikšanu ir

ierobežotas. Ja īpašuma tiesības ir nostiprinātas zemesgrāmatā,

valsts var identificēt personu, kurai piešķirama kompensācija par

mežsaimnieciskās darbības ierobežojumu. Tātad persona varēs

saņemt kompensāciju par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumu

pēc tam, kad tā savas īpašuma tiesības būs nostiprinājusi

zemesgrāmatā. Šis apstrīdētajā normā ietvertais priekšnoteikums

motivē personu, kura uz tiesiska darījuma pamata ieguvusi

nekustamo īpašumu, nostiprināt savas īpašuma tiesības. Tādējādi

tiek veicināta tiesiskā noteiktība valstī, turklāt

mežsaimnieciskās darbības ierobežojuma noteikšanas gadījumā

valsts izmaksā kompensāciju personai, kuras tiesības noteiktā

lieguma rezultātā ir ierobežotas.

Līdz ar to prasība nostiprināt īpašuma tiesības

zemesgrāmatā pirms kompensācijas saņemšanas, t.i., pēc

mežsaimnieciskās darbības ierobežojuma noteikšanas, atzīstama par

saudzējošu līdzekli personas tiesību ierobežošanai.

Savukārt apstrīdētajā normā ietvertā prasība nostiprināt

īpašuma tiesības zemesgrāmatā pirms mežsaimnieciskās darbības

ierobežojuma noteikšanas liedz personām, kuras ieguvušas

nekustamo īpašumu uz tiesiska darījuma pamata, taču nav

nostiprinājušas savas īpašuma tiesības pirms mežsaimnieciskās

darbības ierobežojuma noteikšanas, iespēju pretendēt uz

kompensāciju par nekustamā īpašuma vērtības samazinājumu un

saņemt šo kompensāciju. Šāds likumdevēja izraudzītais līdzeklis

nenodrošina to personu tiesību aizsardzību, kuras

mežsaimnieciskās darbības ierobežojuma noteikšanas rezultātā cieš

zaudējumus. Līdz ar to prasība nostiprināt īpašuma tiesības

zemesgrāmatā pirms mežsaimnieciskās darbības ierobežojuma

noteikšanas nav uzskatāma par tādu līdzekli, ar kuru personas

tiesības tiek ierobežotas saudzējoši.

Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā

neatbilst kaut vienam no samērīguma kritērijiem, tad tā neatbilst

arī visam samērīguma principam un ir prettiesiska (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 16. maija

sprieduma lietā Nr. 2006-42-01 11. punktu).

Prasība nostiprināt īpašuma tiesības zemesgrāmatā pirms

kompensācijas saņemšanas, t.i., pēc mežsaimnieciskās darbības

ierobežojuma noteikšanas, ir tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt

leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. Turklāt šāda prasība ir

ietverta arī Kompensāciju likuma 5. panta pirmajā

daļā.

Līdz ar to attiecībā uz

personām, kuras ieguvušas zemi uz tiesiska darījuma pamata, taču

īpašuma tiesības zemesgrāmatā nostiprinājušas pēc

mežsaimnieciskās darbības ierobežojuma noteikšanas, apstrīdētās

normas leģitīmo mērķi var sasniegt ar indivīda tiesības mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem. Tātad apstrīdētā norma neatbilst

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.