3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto

normu, - Saeima - norāda, ka apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un

105. pantam.

3.1. Ministru kabineta sagatavotā

likumprojekta mērķis bijis precizēt Kompensāciju likuma normas,

nosakot brīdi, kad zemes tiesiskais valdījums ir par pamatu

tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības

ierobežojumiem īpaši aizsargājamā dabas teritorijā.

Apstrīdētā norma skaidri paredzot, ka tiesības prasīt

atlīdzību par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumu ir zemes

īpašniekam, ja šāds ierobežojums noteikts pēc tam, kad,

pamatojoties uz tiesisku darījumu, īpašuma tiesības uz zemi

nostiprinātas zemesgrāmatā. Tiesības prasīt atlīdzību par šādu

ierobežojumu esot mantiski novērtējamas, tāpēc tās ietilpstot

Satversmes 105. pantā paredzēto tiesību saturā.

3.2. Īpašuma tiesību aizsardzību persona iegūstot

ar brīdi, kad tā atbilstoši Civillikuma (turpmāk - CL)

noteikumiem kļuvusi par nekustamā īpašuma īpašnieku. Pieņemot

apstrīdēto normu, Saeima šo brīdi, ar kuru persona atzīstama par

nekustamā īpašuma īpašnieku, esot ietvērusi regulējumā, kas ir

harmonizēts ar citiem likumiem un tajos noteiktajiem principiem.

Civiltiesiskajā izpratnē īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu

persona iegūst, nostiprinot tās zemesgrāmatā. Līdz ar to no šā

brīža personas īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu

civiltiesiskajā izpratnē aizsargājot Satversmes 105. pants.

Taču līdz šim brīdim Satversmes 105. pants aizsargājot

personas kā tiesiskā valdītāja tiesības un CL 1478. pantā

paredzētās prasības tiesības.

Valsts no Satversmes 105. panta izrietošo

konstitucionālo pienākumu pildījusi, izveidojot zemesgrāmatu

sistēmu. Ieraksti zemesgrāmatās esot saistoši arī valstij, ne

vien privātpersonām, kas piedalās civiltiesiskajā

apgrozībā.

3.3. Apstrīdētā norma esot pieņemta, lai

precizētu brīdi, no kura personai rodas tiesības uz atlīdzību par

mežsaimnieciskās darbības ierobežojumu. Apstrīdētās normas

leģitīmais mērķis esot panākt tādu zemesgrāmatu sistēmas

funkcionēšanu, kas veicinātu nekustamo īpašumu īpašnieku tiesību

aizsardzību, kā arī drošu un paredzamu civiltiesisko apgrozību.

Ar apstrīdēto normu tiekot nodrošināta tāda kārtība, ka nekustamā

īpašuma civiltiesiskās apgrozības gaitā tiesības uz atlīdzību par

mežsaimnieciskās darbības ierobežojumu ir personai, kuras

tiesības uz zemi pēc tiesiska darījuma noslēgšanas nostiprinātas

zemesgrāmatā.

Pieļaujot to, ka atsevišķos gadījumos īpašuma tiesības

uz nekustamo īpašumu rada tiesiski darījumi, nevis to

ierakstīšana zemesgrāmatās, varētu tikt aizskartas personu

tiesības uz īpašumu un apgrūtināta nekustamo īpašumu

civiltiesiskā apgrozība.

Labums, ko sabiedrība un katrs nekustamā īpašuma

īpašnieks iegūstot no zemesgrāmatu sistēmas pastāvēšanas, esot

lielāks nekā personai atsevišķos gadījumos noteiktais pienākums

pienācīgi nostiprināt savas īpašuma tiesības zemesgrāmatā un

tiesību izmantošanas saistīšana ar īpašuma tiesību ierakstīšanu

zemesgrāmatā.

3.4. Kompensāciju likuma 6. panta

otrajā daļā regulētie gadījumi esot atšķirīgi, jo personas, kuras

savas īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu atjaunojušas vai

ieguvušas zemes reformas gaitā, neatrodoties vienādos un

salīdzināmos apstākļos ar personām, kuras nekustamo īpašumu

iegādājušās normālas civiltiesiskas apgrozības apstākļos no citas

personas, kura savas īpašuma tiesības jau bija nostiprinājusi

zemesgrāmatā. Kompensāciju likuma 6. panta otrajā daļā

ietvertās atkāpes no zemesgrāmatu sistēmas esot vērtējamas kā

pagaidu risinājums.