4. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu

ministrija - norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

91. panta pirmajam teikumam un 105. pantam.

4.1. Apstrīdētās normas mērķis esot precīzi

noteikt brīdi, ar kuru rodas tiesības uz kompensāciju, nodrošināt

tiesisko skaidrību, kā arī tiesību un pienākumu sadali starp

nekustamā īpašuma īpašnieku un nekustamā īpašuma ieguvēju. Līdz

ierakstīšanai zemesgrāmatā nekustamā īpašuma ieguvējam pret

trešajām personām neesot nekādu tiesību. Tomēr viņam esot

tiesības ne vien prasīt atlīdzību par agrākā īpašnieka ļaunticīgo

darbību, bet arī prasīt, lai tas veic visus nepieciešamos

pasākumus nekustamā īpašuma pārejas ierakstīšanai

zemesgrāmatā.

Atbilstoši Civillikumā nostiprinātajiem principiem

persona iegūstot tiesības pret trešajām personām attiecībā uz

nekustamo īpašumu tikai pēc šā fakta ierakstīšanas zemesgrāmatā.

Apstrīdētā norma netieši nodrošinot arī Civillikumā un citos

normatīvajos aktos noteikto principu, ka tiesību un pienākumu

kopums ir attiecināms uz nekustamā īpašuma ieguvēju no brīža, kad

viņa īpašuma tiesības nostiprinātas zemesgrāmatā.

4.2. Tas, kas nav ierakstīts zemesgrāmatā,

neeksistējot lietisku tiesību veidā. Nepieciešamība nekustamo

īpašumu un ar to saistītās tiesības ierakstīt zemesgrāmatā

izrietot no lietu tiesību būtības un principiem, kas vērsti uz

trešo personu aizsardzību. Personas pienākums savlaicīgi

nostiprināt īpašuma tiesības zemesgrāmatā izrietot no CL

1. panta, 993. panta otrās daļas un 1477. panta

pirmās daļas. Ziņas par lietu tiesībām esot iegūstamas tikai no

zemesgrāmatām, kas esot visiem pieejamas un publiski ticamas.

Tādējādi valsts un privātpersonu attiecību īstenošana neesot

iedomājama bez zemesgrāmatās iekļautās publiski ticamās

informācijas izmantošanas.

4.3. Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību

ierobežojums esot samērīgs ar tā mērķi.

Valsts rīcībā nevajagot būt informācijai par

līgumslēdzēju vienošanos un tās neizpildi. Pēc Tieslietu

ministrijas ieskata, nepieciešams nošķirt pirmreizēju īpašuma

tiesību reģistrāciju zemesgrāmatā un īpašuma tiesību pārejas

reģistrāciju. Mikrolieguma izveidošanas process esot ilgāks nekā

tiesību nostiprināšanas process.

Nekustamā īpašuma tiesību pārejas gadījumā noslēgtais

pirkuma līgums saistot attiecīgās līgumslēdzējpuses uz saistību

tiesību pamata un lietu tiesības uz attiecīgo nekustamo īpašumu

ieguvējs iegūstot ar to nostiprināšanu zemesgrāmatā. Kompensāciju

likuma 6. pants aptverot arī tās personas, kuras zemes

reformas ietvaros no pašām neatkarīgu iemeslu dēļ nav varējušas

nostiprināt īpašuma tiesības zemesgrāmatā.

4.4. Ja personai, kas zemi ieguvusi,

pamatojoties uz tiesisku darījumu, tiktu paredzētas tiesības

saņemt atlīdzību arī par tādiem mežsaimnieciskās darbības

ierobežojumiem, kuri noteikti pirms īpašuma tiesību pārejas

nostiprināšanas zemesgrāmatā, netiktu sasniegts apstrīdētās

normas leģitīmais mērķis.

4.5. Apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu

attieksmi pret personām, kuras ieguvušas zemi uz tiesiska

darījuma pamata, taču īpašuma tiesības uz zemi zemesgrāmatā

nostiprinājušas pēc mežsaimnieciskās darbības ierobežojuma

noteikšanas, un personām, kuras zemi ieguvušas Kompensāciju

likuma 6. panta otrās daļas 1., 2., 3. un 5. punktā

noteiktajā kārtībā. Šādai atšķirīgai attieksmei esot saprātīgs un

objektīvs pamats, jo īpašuma reforma neesot īstenojama īsā

termiņā un pirmreizēja nekustamā īpašuma ierakstīšana

zemesgrāmatā prasot zināmu laiku.

Apstrīdēto normu nevarot skatīt atrauti no pārējām

Kompensāciju likuma normām. Apstrīdētā norma un pārējie

Kompensāciju likuma 6. panta otrajā daļā minētie gadījumi

par robežšķirtni nosakot ierobežojumu noteikšanas brīdi, ar kuru

rodas tiesības prasīt attiecīgo kompensāciju.